Kā uzrakstīt pasaku? Maģiskās pasaules radīšana aiz stāsta
Vai grāmata ir kādreiz atstājusi jūs apmaldījušos? Kādā no tiem patiesi maģiskajiem mirkļiem, kurā rodas sajūta, ka tikko esi atgriezies no pastaigas mežā un svaigā priežu skuju smarža joprojām atbalsojas atmiņās. Tieši šis ir kaut kas, ko lasītāji meklē grāmatās – sajūtas, kas ieaustas vārdos no lappuses uz lappusi. Un tieši šis ir kaut kas, ko rakstnieki vēlas sagādāt saviem lasītājiem – pārsteigumu, elpas aizraušanos, pilnīgu iekāpšanu fantāzijas pasaulē un pilnīgu… apmaldīšanos. Tā raksta Nataša Kseri, grāmatas “Svešinieka pasaka” (A Stranger’s Tale) autore. Šajā rakstā autores skatījums uz to, kas ir pasaka, un kam pievērt uzmanību, rakstot pasakas pašam.
Kas ir pasaka?
Lai gan mūsdienās pasakas vairāk tiek asociētas ar lasāmvielu bērniem, reiz tās bija kaut kas cits – stāsti pieaugušajiem. Tie ir stāsti, kas nodoti no paaudzes paaudzē tūkstošiem gadu pirms Brāļi Grimmi tās apkopoja. Šķiet prātam neaptverami iedomāties, ka vienai pasakai par Pelnrušķīti ir vismaz 800 versiju, kas tiek stāstītas dažādās pasaules malās. Turklāt, ja domājat, ka Pelnrušķīte ir tikai mīlīgs Disneja radīts stāsts, padomājiet vēlreiz! Iespējams noder ieskatīšanās agrākās pasakas versijās. Patiesībā teju visas senās pasakas reiz ir bijušas spēcīgas, biedējošas, šausminoši skaistas un tumšas. Laika gaitā tās ir mainījušās, arvien pielāgojoties stāstītāju balsīm, kuri, sēdēdami ugunskura mestajās ēnās, nodeva vēstījumus tālāk, sasienot mūs ar gadsimtu saitēm dziļākā līmenī.
Pasaku burvība ir tajā, ka tās ne vien piedāvā mums uz mirkli aizbēgt no realitātes, bet tām piemīt arī spēks likt mums pārvērtēt pašiem savus personīgos stāstus, veidot tos, nomaldīties no ceļa un sastapties ar ēnām, kas aug mūsos visos.
Morāle un mācībstundas
Iespējams, tas, ko mums visvairāk māca pasakas, un tas, ko ir vērts tajās iemīlēt ir vēsts, ka notiek pilnīgi viss. Mūsu iztēle ir brīva izdomāt visdīvainākās un visbrīnišķīgākās lietas, un ticība ir tas spēks, kas ļauj lasītājam būt plūsmā ar pasaku no bērnības līdz pat pieaugušā vecumam. Tomēr, tāpat kā jebkuram citam žanram, arī pasakām ir sava struktūra – savs audekls, kura raksts jāievēro. Sava veida formula. Ir kas tāds, kas palīdz lasītājam ceļot līdzi notikumiem no pasakas sākuma līdz beigām, turklāt šī ceļojuma laikā lasītājs atklāj kādu morāles vai dzīves mācību, kas jāapgūst.
Piemēram, pasakā par Pelnrušķīti ir iekļauta būtiska mācībstunda: neatkarīgi no tā, kas ir cilvēks un ar ko viņš ir sastapies savā dzīvē, viņš vienmēr var transformēt sevi un pārvērst sevi par kaut ko lielisku – ar nosacījumu, ka šim cilvēkam piemīt spēks stāties pretī saviem ienaidniekiem. Šī pasaka māca ticēt “es esmu labāks, un esmu pelnījis ko labāku”. Vienlaikus tā māca, ka skaistums ir dārgums, tomēr līdzjūtībai nav cenas – bez tās nav iespējams nekas, un ar to cilvēkam ir iespējams jebkas. Un vēl kāda mācība no Pelnrušķītes stāsta ir – inteliģence, drosme, laba uzvešanās un skaidrs prāts ir liela priekšrocība. Tie ir talanti, kas ir kāda augstāka spēka doti. Tomēr pat tie nevar nest panākumus, ja trūkst krustmātes vai krusttēva svētības.
Šis ir viens no elementiem, kas atšķir pasaku no citiem fikcijas darbiem. Pasakās allaž ir kāda mācībstunda, kāda vārdos neizteikta morāle, kas jānotver. Turklāt, interesanti, ka katrs lasītājs vienā un tajā pašā pasakā atrod citu morāli – kaut ko, kas saistās ar viņu pašu, dziļi personīgā līmenī. Tā patiesi šķiet kā īsta maģija, kā viens stāsts var tikt interpretēts tik dažādos veidos visā pasaulē. Šis ir iemesls, kāpēc ir tik saprotams, ka pasakas tiek studētas gadsimtiem.
Visbiežāk pasakas morāle stāstā iekļaujas pati – reti kurš autors par to domā apzināti. Autors raksta savu stāstu, un morāle, mācībstunda – tā it kā uzrodas pati. Pārlasot nupat uzrakstītu stāstu no sākuma līdz beigām, nereti arī pats autors pamana telpu interpretācijām, kuru nav radījis apzināti.
Savas pasakas kartēšana trīs soļos
- Pasaka ir jāsāk kartēt no tās “kauliem” – svarīgākais ir izrakstīt no sevis ārā pasakas pamatu. Sižetu, kurš ienācis prātā.
- Pēcāk ir vērts pievērsties vizuālajiem tēliem – atrast attēlus, kas asociējas ar vidi, pasakas varoņiem, simboliem. Kā izskatīsies pasakā attēlotās vietas?
- Kad uzburta maģiskā pasakas valstība, jāpievērš uzmanība varoņu attēlojumam un sižeta detalizētākam izklāstam. Te ir īstā vieta likt lietā iztēli un “apaudzēt kaulus ar miesu” – ar vissīkākajām detaļām, ar tiem niekiem, kas pasaku padara dzīvu.
Pētniecības process
Būtiska loma pasakas rakstīšanas procesā ir pētniecībai – arī tas ir autora uzdevums. Ir būtiski, ka prāta radītajā fantāzijas pasaulē pastāv zināma loģika, kas ļauj fantāzijai patiesi noticēt. Iespējams, tas skan paradoksāli, tomēr ikvienam lasītājam gribas just izdomājuma dzīvumu un atbilstību patiesībai. Pienācīgas izpētes trūkuma rezultātā pastāv risks, ka lasītājs pamanīs caurumus. Lasītājam ir jāiegremdējas pasakā, jāiegrimst stāstā pilnībā, un lasītājam nepatīk, ka viņam pēkšņi šis stāsts ir jāpamet, jo veids, kādā kaut kas tiek aprakstīts, ir neprecīzs. Vēl, izpētes process mēdz radīt arī jaunas idejas, noskaidrot faktus, kas darbu padara tikai spēcīgāku. Jo detalizētāk aprakstīta pasaule, jo dzīvāki tās varoņi, un lielāks iespaids tiek atstāts uz lasītāju.
Avots: Xerri, N. (2020, May 19) Writing a Fairy Tale: Creating the Magic Behind the Story. IngramSpark. https://www.ingramspark.com/blog/writing-a-fairy-tale