Dot iespēju – Agnese Ezerroze par Jauno rakstnieku konkursantu darbu izdošanu

Kopš lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” Jauno rakstnieku konkursa 2021 beigām izdevniecība “Ezerrozes grāmatas” ir izdevusi jau septiņus dalībnieku darbus, un vēl vairāku tiek plānoti nākšanai klajā. Liels atbalsts katram no jaunajiem talantiem ir bijusi izdevniecības vadītāja Agnese Ezerroze, kura ne vien devusi iespēju grāmatām būt, bet arī kopā ar komandu ieguldījusi darbu manuskriptu noslīpēšanā. Aicinājām Agnesi Ezerrozi uz sarunu, lai uzzinātu, kā viņa raugās uz savu ieguldījumu jauno prozas rakstnieku izaugsmē.

Agnese, kāda ir Jūsu motivācija sadarboties ar jaunajiem autoriem?

Kopš savas izdevējdarbības sākuma esmu izdevusi vairāk nekā 500 grāmatas. Pārsvarā tās ir bijušas debijas, izņemot dažus Latvijā jau zināmus autorus. Daudzi no autoriem debitantiem tagad Latvijā ir labi zināmi un veiksmīgi ieņēmuši vietu literātu sabiedrībā. Vienmēr ir bijis vieglāk strādāt ar jau atpazīstamiem autoriem, bet kādam vajag uzņemties atbildību par jaunajiem autoriem, kuriem grāmatas tapšanas un izdošanas procesā nav nekādas pieredzes. Nereti citas izdevniecības autoru darbus pat neizlasa, “atmet” atpakaļ kā nekam nederīgus. Es tam nepiekrītu! Ne katram ir dots tāds talants uz sitiena uzrakstīt dzeju vai prozas darbu, ir jābūt pacietīgam, iecietīgam un jāprot no mazas saknītes izaudzēt skaistu un auglīgu koku. Ir jāpalīdz jaunajam autoram saprast, ka savu talantu viņš var izkopt un pilnveidot ar neatlaidīgu darbu.

Kādi ir lielākie izaicinājumi, strādājot ar autoriem, kuriem nav iepriekšējas pieredzes izdevējdarbībā?

Sadarbojoties ar autoru, var panākt pat ļoti labus rezultātus. Var norādīt virzienu attīstībai, pieslīpēt neveiklās vietas tekstā. Autori mācās no savām kļūdām. Tas ir liels darbs abām pusēm. Diemžēl ir arī tādi autori, kuru ambīcijas un jaunības maksimālisms var līdz ar zemi nolīdzināt pieredzējušu cilvēku darbu. Izdevējdarbībā nevar būt: es tā gribu un man tā vajag! Tā tas nestrādā. Vienmēr jāpatur prātā: vai tā būs mana pirmā un pēdējā grāmata? Varbūt mana vienīgā grāmata? Vai es to izdošu tikai savam draugu lokam, kas pieņems manu literāro darbu tādu, kāds tas ir? Vai man būs prieks un gandarījums par rezultātu? Par laimi, mums lielākoties ir paveicies ar erudītiem un ieinteresētiem autoriem, kas iet uz savu mērķi, ņemot vērā gan tirgus prasības, gan ieklausoties ieteikumos. Pacietība, pacietība un vēlreiz pacietība.

Ko Jūs gribētu ieteikt jaunajiem rakstniekiem? Kam pievērst uzmanību? Kādos vārdos, iespējams, vairāk ieklausīties, radot savu pirmo grāmatu un domājot par tās izdošanu?

Ieklausīties! Neapvainoties par aizrādījumiem! Mēs neesam ieinteresēti izdot vienas dienas grāmatu. Ja grāmata ir paredzēta plašākam lasītāju lokam, tad vienā komandā jāsastrādājas autoram, teksta korektoram, maketētājam, vāka dizaineram, paturot prātā devīzi “Viens par visiem, visi par vienu!”.

Viennozīmīgi svarīgs ir teksts. Ja redaktore norāda uz vietām, kas ir jāpielabo, tad vajag pie tā piestrādāt. Noteikti ir jāatrod laiks pārlasīt savu grāmatu. Lai vēlāk nebūtu pārmetumu, ka, lūk, tā vieta skan neveikli, lai gan autoram vairākkārt tika lūgts pārskatīt un veikt labojumus tekstā. Netika ļauts labot patvaļīgi, nesaskaņojot ar teksta redaktori.

Otrs, kas ir 90% veiksmes atslēga tirdzniecībā, ir grāmatas vāks. Tas, ja es skaisti adu, vēl nenozīmē, ka uz grāmatas jāliek adījuma bilde.

Mums nesen bija sadarbība ar kādu autori, kura uz kontaktu tikpat kā neizgāja. Gausi veicās ar teksta saskaņošanu. Bija nepieciešams nomainīt arī grāmatas nosaukumu, jo teksts neatbilda autores iecerētajam, varēja rasties pārpratumi. Kad tikām līdz vākam, tika jautāts par autores vēlmēm. Viņa atsūtīja dažādas savas gleznu bildes, bet diemžēl tās nebija piemērotas. Izstrādājām dažādus vāka variantus, piedāvājām tirdzniecībai (vienmēr tiek saskaņots ar grāmatas realizācijas vietām), bet diemžēl iespējamā tirāža nebija lielāka par 50 eksemplāriem. Sagatavojām no savas puses autorei citus grāmatas vāka noformējuma piedāvājumus un nosūtījām atkal saskaņošanai, pieprasījums iesākumam bija 350 eksemplāri, kas nozīmē, ka varētu būt atkārtota tirāža vai lielāka uzreiz. Mūsu variantus autore noraidīja, pamatodama ar to, ka būs kauns rādīt draugiem. Cilvēku var saprast, ja apgrozās mākslinieku aprindās, tad noteikti prasības ir citas. Nosūtīju vāka izklājumu, lai autore pati var sagatavot vāka variantu, bet līdz pat šim brīdim neesmu saņēmusi nekādu atbildi. Vairākkārt aicināju atsūtīt rekvizītus līgumam, bet diemžēl arī tie nav atsūtīti. Darbs ir ieguldīts liels, bet, kā izskatās, tad šoreiz izdevniecība nevarēs segt sava Darba sagataves izdevumus un cietīs zaudējumus. Arī tā var! Šāds gadījums mums ir laba mācība, jo līdz šim nebijām saskārušies ar tādu situāciju un tik necienīgu attieksmi.

Kas Jums pašai sagādā prieku, iedvesmu, iespējams, gandarījumu darbā ar jaunajiem talantiem?

Uzdrīkstēšanās. Izaicinājums. Rezultāts.  Sadarbība ar autoru uz pozitīvas nots. Vislielāko gaišo emociju lādiņu atnes tas brīdis, kad kopīgā darba rezultāts ir kļuvis sataustāms. Tad prātā ieskrien un paliek doma – mēs to paveicām! Darba procesā brīžiem šķita – nekas nesanāks… bet kopīgiem spēkiem ar maksimālu atdevi var paveikt tik daudz! Vissiltākais mirklis, kad autors, turot rokās savu pirmo grāmatu, ar patiesu sirsnību pasaka mums paldies par palīdzību viņa sapņa piepildīšanā.

Ar ko Jūs uzrunāja septiņi jau izdotie darbi? Kas tajos un to autoros īpašs?

Domāju, ka galvenokārt ar šajos darbos skarto problēmu aktualitāti. Piemēram, jauniešu savstarpējās attiecības, dzīves jēgas meklējumi, cīņa pašam ar saviem dēmoniem, vardarbība gan ģimenē, gan skolā, protams, mīlestība, kas cauri vijas visiem darbiem, tādējādi vienmēr atstājot cerību, ka dzīvot ir vērts!

Uzskatu, ka katrs autors ir īpašs. Katra autora literārais darbs ir īpašs.

Kuras vēl Jauno rakstnieku konkursa autoru grāmatas varam no Jums sagaidīt, un par ko tās būs?

Ir iesākts darbs pie Mārtiņa Stabiņģa manuskripta “Pret”. Ir nosūtīts pirmais teksta labojums, gaidām atbildi no autora. Gada nogalē iznāks Agneses Pastares “Atstumtā uguns” II daļa. Ir izveidojusies veiksmīga sadarbība ar Gunitu Freimani, kas jau veiksmīgi ieņēmusi savu vietu grāmatu tirgū. Ir bijušas pārrunas ar vēl dažiem Jauno rakstnieku konkursa dalībniekiem par sadarbības iespējām.

Kāpēc Jūs personīgi tik ļoti mīlat literatūru? Kāpēc tai ir vērts veltīt uzmanību?

Par sevi varu teikt tā – lasīt grāmatas iemācījos ātrāk nekā staigāt. Jā, droši vien šeit būtu jāsaka, ka grāmatu lasīšana paplašina redzesloku, sniedz daudzveidīgas zināšanas, palīdz atrast risinājumus dažādās sarežģītās situācijās utt. Protams, arī tas viss! Es personīgi, paņemot rokās un atverot grāmatu, vairs neesmu es. Esmu grāmatā līdz tādam dziļumam, ka reizēm, uz mirkli pārtraucot lasīšanu, nesaprotu, kur esmu, kāpēc esmu šeit, bet ne tur, kur biju tikko. Domāju, ka grāmatu lasīšana sniedz lasītājam šo brīnišķīgo iespēju iejusties jebkura grāmatas varoņa lomā, iztēloties attiecīgo laikmetu, situāciju, pafantazēt, kā pats būtu rīkojies grāmatas varoņa vietā, pat pastrīdēties ar grāmatas varoni. Ticiet, lasot grāmatu, ir iespējams sajust uguns pieskārienus, lietus šaltis pār pleciem, paņemt mēnesi aiz ragiem… Ar to es gribu teikt, ka grāmatas ļauj izjust reālo un nereālo, ļauj brīvi rosīties mūsu fantāzijai. Jā, varbūt pat brīžiem ļauj aizbēgt no ikdienas. Vēl piebildīšu, ka es augstu vērtēju mūsdienu tehnoloģijas un iespējas grāmatas lasīt elektroniski, tomēr esmu no tiem grāmattārpiem, kas ar patiesu baudu ieelpo tikko izdotas, vēl pēc tipogrāfijas krāsas smaržojošas grāmatas burvību…

Kāpēc veltīt uzmanību literatūrai? Domāju, ka šeit nav viennozīmīgas atbildes. Kāds grāmatā atradīs padomus. Cits ļausies fantāzijas lidojumam. Vēl dažs varbūt vienkārši uz mirkli atslēgsies no mūsu dzīves straujā rituma un vienkārši baudīs grāmatas vēstījumu. Novēlu katram lasītājam atrast savu odziņu grāmatās!