Meldra Vītola: Sava romāna izdošana ir sapņa piepildījums

«Ir piepildījies sapnis – nekā citādi to nosaukt nevaru,» par iespēju turēt rokās savu pirmo grāmatu saka Jauno rakstnieku konkursa 2021 dalībniece Meldra Vītola. Viņas pirmais romāns «Pareizās izvēles un citas muļķības» klajā nāca šī gada martā izdevniecībā «Ezerrozes grāmatas». Kā jaunā autore pieredzēja sava romāna tapšanu un cik tāls ceļš tika mērots no pirmā vārda uzrakstīšanas līdz grāmatas iegulšanai lasītāju rokās, lasi intervijā!

Meldra, saki cik ilgi tapa Tava grāmata, un cik liela ietekme tās radīšanā bija projekta “Bibliotēka” organizētajam Jauno rakstnieku konkursam?

Romānu “Pareizās izvēles un citas muļķības” uzrakstīju pusotra mēneša laikā. Atšķirībā no citiem maniem vēl nepublicētajiem darbiem, man nebija jāvelta laiks informācijas vākšanai un faktu apzināšanai, jo romānā lielā mērā aprakstīta pašas pieredze – pilsēta un valsts, kurā uzaugu, personīgās izjūtas un emocijas. Tajā tiek vēstīts par man pazīstamiem apstākļiem. Atlika tikai nedaudz piefantazēt. Visvairāk darba veltīju varoņu tēlu izstrādei. Gribēju tos izveidot tik reālus un cilvēciskus, cik vien iespējams. Ceru, ka man tas izdevies. Rakstīšanas laikā katrs no varoņiem man kļuva tik mīļš, ka tagad šķiet, ka kaut kur Rīgā dzīvo manis radītie Aleksandrs un Natella un turpat netālu arī Daniels. Šis darbs tapa vēl pirms projekta “Bibliotēka” organizētā Jauno rakstnieku konkursa. Tomēr tieši pateicoties šim konkursam tas tika pamanīts un tā manuskripts pārtapa grāmatā.

Kur Tu smelies idejas rakstīšanai?

Idejas rakstīšanai mani vai nu piemeklē sapnī, vai arī “mūza” uzsēžas uz pleca pa dienu. Ar manu pirmo izdoto romānu notika tā: vakarā pabeidzu rakstīt vienu romānu un no rīta grasījos ķerties klāt nākamajam. Pavadīju dienu pārdomās par nākamā darba sižetu, un kladītē jau pasen biju ierakstījusi dažas idejas. Tomēr man gribējās, lai ideja mani apmeklē pati – tā nejauši. Zināju, ka nejaušas idejas manī rada lielāku entuziasmu un pat kaut ko līdzīgu apsēstībai, kurā ir aizraujošāk strādāt.

Dienas vidū, dušā, mazgājot matus, radās ideja par derībām, skolas dzīvi, mobingu un tā sekām pieaugušo dzīvē. Steidzīgi beidzu mazgāties un ķēros klāt rakstīšanai. Tā tapa romāns “Pareizās izvēles un citas muļķības”. Tā sižeta pamatā ir divu varoņu – Natellas un Aleksandra vēstījums par savu pieaugšanu un atskatu uz dzīvi līdz vecumam pēc trīsdesmit. Es apskatu draudzības un mīlestības nozīmi cilvēka dzīvē. Smagus ģimenes apstākļus un to vai iespējams izpeldēt no bērnības plūdiem sausam. Šī grāmata ir domāta plašai auditorijai, jo es kopā ar lasītāju vēlējos apspriest neērtus jautājumus, par kuriem mēs baidāmies runāt. Pirmais sekss, pieaugšana, alkoholisms, ēšanas traucējumi un pāri pār visam cerība uz gaišāku nākotni.

Kā aizsākās Tava interese par rakstniecību?

Mana interese par rakstniecību aizsākās, kad biju vēl maza. Mani fascinēja grāmatas un krāsainās pasaules un piedzīvojumi, kuri tajās slēpās. Grāmatās es atradu veidu kā aizbēgt no rūgtās realitātes. Es rakstīju nemākulīgus stāstus un, cik atceros, arī grāmatu.

Šobrīd man rakstīšanas procesam svarīga ir rīta pastaiga – bez tās rakstīšana nevedas. Teksts top lēni un samocīti. Pastaiga veicina manī radošas domas un idejas.

Ir cilvēki, kas saka, ka rakstīšana ir terapeitisks process. Kā ir ar Tevi?

Rakstīšana pavisam noteikti man ir terapeitisks process. Bērnībā es grāmatu lapaspusēs slēpos no skarbiem ģimenes apstākļiem, kamēr kā rakstniece, es, radot jaunas pasaules, pilsētas un cilvēkus, aizmirstu par saviem dēmoniem, kuri mani pavada jau no bērnības. Bez tam, es risinu grāmatas varoņu problēmas, kārtoju viņu likteņus un sniedzu laimes mirkļus un tas liek man sajust, ka pasaule nav tik melna vieta kā man dažkārt šķiet. Tā kā, ne vairāk un ne mazāk – visīstākā terapija. Tomēr ne tikai. Man patīk pats process, kurš atļauj man ceļot dažādās fantāzijas uzburtās pasaulēs.

Kāpēc, tavuprāt, ir vērts rakstīt grāmatas? Tik daudz taču jau uzrakstītas… Vai tas nepietiek?

Cilvēks nekad nedrīkst pārstāt radīt. Vai tā ir literatūra, teātris, mūzika vai tehniski izgudrojumi. Cilvēka gēnos ir atstāt savas plaukstas nospiedumu vēsturē.

Kas, Tavuprāt, ir labs rakstnieks?

Labs rakstnieks, manuprāt, ir tāds, kurš spēj izjust katru no sevis radītajiem varoņiem tik dzīvi, ka spēj nodot indivīda jūtas un apstākļus tā, ka lasītājs notic. Vēl, labs rakstnieks ir patiess pret sevi un lasītāju, pat, ja raksta fantāzijas vai fantastikas žanrā.

Kāda tipa literatūru Tu pati izvēlies lasīt?

Daudz eksperimentēju, lai nepalaistu garām labu grāmatu. Man noteicošais patiesībā nav žanrs, bet tas, vai noticu uzrakstītajam. Kā dažus piemērus varu minēt Stīvenu Kingu. Kings uzbur sarežģītus un autentiskus varoņus, tāpat kā Džoanna Ketlīna Roulinga ar Harija Potera un aizraujošo detektīva Straika sēriju. No pašmāju rakstniekiem dikti iekrita sirdī Ingas Gailes romāni. Tāpat mani aizrauj viņas dzeja. Īsta dziļa un liek just līdzi. No tādas savdabīgi neierastās literatūras man mīļš kļuva Artūra Bērziņa neparastais fantastikas romāns “Visuma Vērpēji” Fascinē autora māka likt noticēt dialogiem, varoņiem, neparastām radībām un izdzīvot pasauli caur pilnīgi jaunu fantāzijas prizmu. Tāpat arī tikko izlasītais Ingas Grencbergas romāns “Sestā sieva” ievilka mani kā burvīgā atvarā no kura es nevēlējos tikt ārā. Tie ir vien daži piemēri. Lasu visu, kas nonāk manās rokās.

Kuri literatūras darbi visvairāk ir ietekmējuši Tavu pasaules redzējumu, dzīves uztveri, izraisījuši līdz pārdzīvojumu?

Vēl tagad atceros, ko jutu, kad bērnībā lasīju Džeimsa Krisa grāmatu “Tims Tālers jeb pārdotie smiekli”. Puika Tims no nelabvēlīgas ģimenes kādam mistiskam kungam pārdod smieklus apmaiņā pret veiksmi derībās. Kopš tiem laikiem esmu grāmatu lasījusi daudz reižu. Vienmēr iedomājos sevi puikas vietā. Izlasot grāmatu nesen, izrādījās, ka nekas nav mainījies. Šī grāmata man arvien ir viena no mīļākajām. To lasot es joprojām domāju, ko darītu es Tima vietā, kā dzīvotu, kādas izvēles darītu un spriežu par laimes būtību tieši tāpat kā toreiz bērnībā.

Oskara Vailda “Doriana Greja ģīmetne” mani apbūra raisot pārdomas par ārējā skaistuma vērtību. Kā skaistums reti atbilst tam, kas notiek cilvēka dvēselē. Es kā bērns naivi domāju, ka skaistums ir atslēga uz laimi un skaisti cilvēki ir laimīgi un labi pēc nosacījuma. Ai, kā Dorians Grejs šo manu tik bērnišķo mītu sasita lauskās. Jāpiebilst, ka vislabākajā nozīmē. Mīlu šo romānu pārlasīt.

Trešā grāmata ir Aleksa Gārlenda “Pludmale”, kuru izlasīju divpadsmit gados. Romāns atvēra manī vēlmi ceļot un izsauca piedzīvojumu alkas, ilgas pēc neparastām vietām un cilvēkiem. Esot ceļojumos pat tagad es arvien, izjūtu tās sajūtas, kuras sajutu lasot “Pludmali”.