Sveicam Tēvu dienā: Pasaka par tēti
Ar sveicieniem Tēvu dienā! “Pasaka par tēti” ir lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” sekotāju autordarbs – radīta pēc spēles “Kas? Kur? Kad?” principa, iesaistoties ap 150 cilvēkiem. Vairāk šeit.
Reiz, sen senos laikos dzīvoja tētis vārdā Andrejs. Viņš bija sava tēva Andreja dēls, kura tēvs arī bija bijis Andrejs vārdā, un tā līdz pašai bezgalībai. Tāda reiz bija Andreju saime.
Tētis Andrejs bija labākais tētis pasaulē. Liels un romantisks cilvēks, kā lācis ar ļoti plašu sirdi – jauks mīlošs un gādīgs. Viņš bija arī gudrs, jo daudz lasīja, un vienmēr zināja atbildes uz visiem jautājumiem. Vēl viņš bija noslēpumains, un arī mazliet dīvains. Viņš nebijās neviena darba, un mācīja to arī saviem bērniem.
Tētim Andrejam patika mašīnas un 80. gadu mūzika. Viņš to klausījās savā garāžā, kurā pārkrāsoja retro mašīnas. Protams, Andrejam patika arī viņa ģimene – sieva, dēls un meita, ar kuriem kopā viņš rudenī brauca uz ezeru rakt kristālus, medīt pīles un makšķerēt zivis, kuras vienmēr atdeva kaķim. Rudens atpūtā pie ezera tētis Andrejs allaž pūta burbuļus, spēlēja bandžo un palīdzēja meitai ar mājas darbiem (par kuriem bija zināmas šaubas, vai viņš pats saprot). Vēl viņš pildīja krustvārdu mīklas, un vilka galvā mammas zeķubikses, lai smīdinātu bērnus. Tomēr visvairāk par visu tētim Andrejam patika lasīt garas pasakas.
Kādu dienu tētis Andrejs bija apņēmies tiks vaļā no kabaču lēruma, uzcepot sievai par pārsteigumu kabaču kūku. Tomēr viņš bija tā aizrāvies ar lasīšanu, ka pat nepamanīja, ka pienācis vakars. Attapies, viņš nolēma pārsteigt ar pasaku bērnus. Viņš ielavījās istabā, un teica: “Klausāties, bērni! Šajā pasakā ir visas dzīves gudrības ieliktas!
Pasakas stāstīšanā tētim palīgā nāca mamma un melnais kaķis Muris.
Parasti tētim pasaku lasīšana vedās raiti, tomēr šoreiz viņam misējās – viņš sajauca zvaigznes ar ceļmalas oļiem.
To pamanījis, tētis teica: “Ups! Bitīt matos! Nu ir ziepes! Tagad izklausās, ka spīd arī visa zeme, ne tikai debesis! Bet neuztraucieties, tētis atradīs risinājumu!”
Mamma tikai smaidot noteica: “Neraža gan. Toties krāsaini un negaidīti – kā jau pasakā! Neuztraucieties – kaut ko izdomāsim!”
Neko darīt! Lai izlabotu sašķobīto pasaku, nācās vai nu atzīties mammai, ka tā ir viņas grāmata un dzīvot tālāk, vai arī sākt visu no jauna. Tomēr Andrejs padomāja un nosprieda, ka pastāv arī trešā iespēja – likt lietā tēta superspējas – iet un meklēt pasakai atbilstošu risinājumu.
Tā, nu, viņi visi kopā devās tālajā ceļā uz pagrabu – uz tēta brīnumaino grāmatu pasauli, pakaļ jaunām detaļām.
Pa ceļam viņi satika spoku, opi rūgumpodu un mazo trako sikspārni Čučiņbuču. Uz mirkli viņi sastapa arī kaimiņieni, kura izstāstīja, ka viņas dārzā bērni ir izmētājuši un noēduši visas zemenes.
Sastaptais spoks bija nogarlaikojis, jo sen viņu neviens pagrabā nebija apciemojis. Opis rūgumpods, kā allaž bija kašķīgā omā. Savukārt Čučiņbučš, uzzinājis ģimenes ierašanās iemeslu, satraucās, ka tagad visos tumšajos kaktos sametīs zvaigžņotos oļus, un viņš nekā cita nevarēs darīt, kā vien gulēt. Sikspārņi taču lido tikai tumsā!
Viņš gribēja, lai tētis visus savus ar zvaigznēm sajauktos oļus salasa atpakaļ un izber jūras dibenā.
Tomēr tētis Andrejs un viņa palīgi – sieva, dēls, meita, kaķis Muris, rūgupods Opis un pat spoks – negribēja sikspārim klausīt, jo kas gan tad izlabos sašķobīto pasaku, ja visi zvaigžņu oļi gulēs jūras dibenā?
Izcēlās kašķis, kurā sikspārnis Čučiņbučs teica: “Dīkdieņi tādi! Ne kauna, ne goda! Jūs sabojāsiet pasaules kārtību! Es esmu draugos ar raganu, es jūs noburšu,” viņš draudēja.
Tētis atbildēja: “Pasaulē kārtības nekad nav bijis!”
“Čučiņbuč, tu, nu gan esi nepieklājīgs,” meita piebalsoja tētim.
Mamma mēģināja abus mierināt, sakot, ka nevajag kašķēties, uz ko kaķis Muris atbildēja, ka viņam labāk garšojot zivis.
Kādu brīdi tā strīdējušies, visi nosprieda, ka paliek mazliet nejauki, un apklusa, jo vairs nesaprata, kur strīda sākums un kur gals.
Piekusuši no lielā kašķa, visi paskatījās viens uz otru un nosprieda ka jādarbojas kopā, un ka kaķis Muris beidzot ir jāpabaro.
Te, kur gadījusies, kur ne, visu acu priekšā uzradās Mudīgā Mudīte – noslēpumainā feja ar brīnumnūjiņu rokās, kas izskatījās gluži kā maza ģitāra, un balto vārnu un pleca.
Viņa teica: “Gribat braukt uz manu pludmales ballīti? Es šodien tirgū dabuju lauru lapas par brīvu!
Nāciet, draugi! Es jūs jau sen gaidu! Katrs ballītes dalībnieks bonusā saņems vienu sašķobītas pasakas risinājumu!Ķimeņu tēja jau ir uzlieta!”
Pamājusi ar roku, lai tai seko Mudīgā Mudīte ieskrēja pagraba dziļumā un sāka dungot kādu melodiju.
Pēc mirkļa visi jau stāvēja pie tēta lielā pasaku grāmatu plaukta, ap kuru drūzmējās pasaku tēli. Vieni sēdēja uz lidojošā burvju paklāja, dzēra kompotu un draudzīgi apsprieda ķirbju pagatavošanas receptes. Citi ar nepacietību gaidīja kad Mudīgā Mudīte sāks kaut ko stāstīt un izsniegt savus pārsteigumus. Vēl daži bija tā pārsmējušies, ka vāļājās pa zemi.
Mudīgā Mudīte uzlidoja uz pasaku skapja augšējā plaukta, apsēdās uz tā un sāka kūļāt kājas. Viņa ar burvju mājiena palīdzību izcēla no plaukta pasaku grāmatu un pasniedza to tētim. “Te būs Tavs sašķobītās pasakas risinājums! Izlasi trīs reizes pasaku, kas ierakstīta trīsdesmit trešajā lapas pusē, un zvaigžņu oļi atkal pārtaps par parastiem, un pasaules kārtība vairs nebūs izjaukta,” viņa teica.
Mammai Mudīgā Mudīte uzdāvināja jaunu frizūru – tāpat vien, no laba prāta. Dēls tika pie sūnu kabatas lukturīša,kurā varēja ielikt spoži zvaigžņu akmeni kā lampiņu. Meitai feja uzdāvināja piepūšamu rozā pīli. Kaķim Murim – lielu asari. Opim rūgumpodam – jaunu avīzi ar vairākām krustvārdu miklām. Spokam – ceļojuma naudu. Savukārt sikspārnis Čučiņbučs tika pie VIP biļetes uz fejas koncertu.
Saņēmuši vērtīgās dāvanas, visi smaidīja un bija prieka pilni. Visi pateicās fejai par vērtīgajām dāvanām, paēda Mudīgās Mudītes ballītes zupu un devās atpakaļ uz bērnu guļamistabu.
Bija pienācis laiks pabeigt iesākto pasaku.
Tētis Andrejs trīs reizes skaļi izlasīja pasaku, kas bija rakstīta fejas dāvātās grāmatas trīsdesmit trešajā lappusē, un notika brīnums – sašķobītā pasaka sagriezās atpakaļ taisna!
“Nu, redz,” maigi noteica mamma. “Mums ir tētis, kurš prot salabot pat sašķobītas lietas!”
Visi smējās un kopā notiesāja bulciņu, kuru spoks bija nočiepis no Mudīgās Mudītes svētku galda… Izņemot kaķi Muri, kurš aizmidzis sapņoja par sēdēšanu ezera krastā, lielo zivi un došanos pie omes ēst kotletes.