Raitis Zapackis: Mums pašiem līdz bērniem ir jāizaug, nevis otrādi

Lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” veidotajā informatīvi izglītojošo materiālu sērijā sarunājamies ar visdažādākajiem cilvēkiem, kas saistīti ar bagātīgo pasaku pasauli. Viens no tiem ir radošs cilvēks, skatuves cilvēks, arī televīzijas cilvēks, un šķiet, arī pasaku cilvēks – Raitis Zapackis. Viņā veidotais projekts “Pasakas” (Pasakas.org) divu gadu laikā sociālajos tīklos piesaistījis vairāk kā 10 000 cilvēku uzmanību. Par to, kā šis projekts tapa, sarunājāmies šajā intervijā.

Raiti, Tev pēdējos divos gados ap pasakām ir izdevies radīt sava veida ažiotāžu! Pastāsti, lūdzu, par savu projektu “Pasakas”!

Atšķirībā no lielas daļas cilvēku, kuri pandēmijas laiku pārdzīvoja ļoti grūti, man tas bija iespēju laiks. Sākoties ierobežojumu periodam, es biju spiests atcelt koncertu sēriju – franču programmas pirmatskaņojumu. Visa kultūras dzīve tika apstādināta. Tajā laikā katrs mākslinieks meklēja, kā sevi nodarbināt… Manas darbības laikā daudzi mani kolēģi bija teikuši, ka man esot tāda balss, ka es varētu lasīt priekšā kaut vai telefona grāmatu, un būtu interesanti klausīties. Domāju, iespējams, tas ir veids, kā es varu mēģināt sevi realizēt laikā, kad kultūras jomā nav lielas aktivitātes. Man ļoti patīk strādāt ar balsi – tas ir brīnišķīgs instruments, ar kuru var izdarīt neizsakāmi daudz.

Projekts “Pasakas” aizsākās ar to, ka es savā Facebook kontā ieliku Viļa Plūdoņa dzejoļa lasījumu. Cilvēkiem patika – bija negaidīti liela atsaucība. Domāju, labi! Ierunāju un publicēju Hansa Kristiana Andersena pasaku “Karaļa jaunais tērps”. Arī uz to bija liela sabiedrības iesaiste un atsaucība. Rezultātā es nolēmu izveidot Facebook lapu “Pasakas”.

Tā viegli…

Jā! Mana devīze dzīvē ir “Viegli!” Man ir būtiski, ka dzīvē viss notiek ar vieglumu. Ja cilvēks kaut ko dara un tas notiek viegli, tad ir iespējams ieguldīt daudz mazāk enerģijas, un ievērojami vairāk saņemt atpakaļ. Savukārt, cīnoties ar šķēršļiem, tiek ieguldīts daudz enerģijas, bet atdeve ne vienmēr ir tā, ko gribētos saņemt atpakaļ. Projektā “Pasakas” pirmais zīmīgais notikums bija tas, ka es pavisam viegli tiku pie Facebook lapas nosaukuma “Pasakas” – brīnumainā kārtā tas nebija aizņemts. To, ka pēc laika šīs lapas sekotāju skaits sasniegs 10 000 sekotāju, es nebiju gaidījis. Tā ir Arēna Rīga (smejas)!

Ko Tu pats vēlies ar šo projektu pateikt sabiedrībai?

Man gribētos lauzt stereotipu, ka pasakas ir domātas tikai bērniem. Tās ir visu vecumu cilvēkiem. Arī pieaugušā vecumā cilvēks var lasīt pasakas un smelties tur ļoti daudz ko sev. Dažādos vecumos cilvēks pasaku uztver dažādi, piemēram, divgadnieks uztver stāsta intonāciju, dvēselisko noskaņu. Lielāki bērni, kurus es apciemoju arī skolās, jau uztver citādāk – viņiem patīk pasakās ietvertie joki, balss pārvērtības. Savukārt pieaugušais atrod vēl ko citu, piemēram, kādu dzīves gudrību. Pasakas ir ļoti visaptverošas.

Kopš projekta rašanās Tu regulāri ierunā pasakas, kuras tiek publicētas gan Facebook, gan YouTube kanālos. Vai ir vēl kas, ko Tu dari?

Jā, es veidoju programmas un dodos ciemos uz skolām, kultūras un privātiem pasākumiem. No vienas puses tā ir izklaide bērniem, bet no otras – mācības. Šis projekts arī man pašam ir atvēris jaunas iespējas un izaicinājumus.

Kāds zināšanas par pasaku tēmu Tev bija pirms Tu uzsāki šo projektu?

Manas zināšanas par pasakām mērāmas tikai tajā, ka, būdams mazs, es tās daudz klausījos. Harijs Misiņš, Ēriks Brītiņš, Vera Singajevska, Tālivaldis Āboliņš, Gundars Āboliņš, Edgars Liepiņš, Harijs Liepiņš – visi lielie aktieri, kas agrāk lasījuši pasakas ir bijuši manā klausāmo pasaku repreturārā. Šī vecā runas mākslas skola manī ir kaut kā nosēdusies, un es to arī analizēju, lai izkoptu pats savas prasmes. Pie savas balss esmu ļoti strādājis, lai panāktu to efektu, ka manis lasīta pasaka vienlaikus gan spēj saglabāt uzmanību, gan nomierināt klausītāju. Tas ir diezgan liels izaicinājums. Līdz ar to, manas zināšanas un prasmes slēpjas ne tik daudz informācijā par pašām pasakām, cik spējā tās izlasīt.

Ierunātās pasakas klausītājiem ir pieejamas bez maksas. Kādas atsauksmes, atgriezenisko saiti esi saņēmis?

Taisnību sakot, man pašam šis skaitlis 10 000 un vairāk ir tāds mulsinošs. Brīžiem ir sajūta – ārprāts, kur es esmu iekūlies! Tas vairs nav hobijs – tas ir darbs! Ko es esmu apņēmies!? Ir bijuši gadījumi, kad atgriežoties vēlāk mājās, es aizmirstu to iknedēļas pasaku ierunāt un publicēt. Vienā no tādām reizēm publicēju ziņu, ka pasaka tiks ierunāta rīt. Saņēmu komentārus – jā, bet bērniņi gaida! Nekas cits neatlika, kā ierunāt tajā pašā vakarā (smejas). Auditorija kļūst prasīga, ja to pieradina. Vienlaikus, man ir prieks, ka šos 10 000 un vairāk sekotājus ir izdevies savākt ar kvalitatīvu produktu, ar kvalitatīvu saturu. Tā nav izklaides vai muļķīgu joku lapa – tās ir pasakas. Ņemot vērā mūsdienu sabiedrības sociālo tīklu tendences, man tas šķiet ļoti pozitīvi. Protams, gandarījumu sagādā arī tas, ka daudzi cilvēki saka paldies par darbu, ko ieguldu; sūta savas pasakas lasīšanai; dāvina pašu sarakstītas grāmatas. Tas ir ļoti novērtējami.

Kā Tu izvēlies pasakas, kuras ierunāt?

Sākumā es pasakas lasīju no sākuma līdz beigām – atvēru grāmatu, lasīju, izlasīju līdz beigām. Daudzās tādās reizēs tikai pašā pasakas noslēgumā nonācu pie secinājuma, ka tādu pasaku bērniem nevar lasīt, jo beigas ir briesmīgas. Kad vairākas reizes biju šādi vīlies pasakas noslēgumā, es sāku piekopt citu stratēģiju – izlasīt vispirms beigas. Man ir būtiski caur to, ko lasu, nodot pozitīvas emocijas.

Ko Tu pats esi ieguvis no sava projekta “Pasakas”?

Esmu sācis rakstīt vairāk dzejoļu un dziesmu, ko nākas izdomāt koncertiem bērniem. Arī pati saskarsme ar bērniem ir bijusi izpratni radoša. Esmu sapratis, ka bērni ir mazi pieaugušie, ar kuriem jārunā nopietni, bez ucināšanās. Tāpat esmu iemācījies nebūt pārāks par bērniem – būt vienā līmenī. Patiesībā, mums pašiem līdz bērniem ir jāizaug, nevis otrādi… Kopumā šis projekts man ir sniedzis daudz sirdsprieka, atziņu un arī prasmju.