Kādi psiholoģiskie faktori nosaka to, ka mēs pasakām pievēršam tik lielu vērību?

Neseni pētnieku darbi kognitīvās psiholoģijas jomā liecina, ka lielākā daļa psiholoģisko procesu, tajā skaitā lēmumu pieņemšana noris mazāk kā sekundes ilgā laikā, turklāt, tas notiek pirms esam to apzinājušies. Savukārt loģika un analīze ir tikai veidi, kā pārbaudīt bezapziņā izdarīto izvēļu atbilstību. Šis salīdzinoši jaunatklātais fakts pētnieku vidū rada daudz jautājumu par to, cik brīvas īsti ir cilvēka morālās izvēles, un kā veidojas cilvēka izpratne par morāli. Oksfordas Universitātes akadēmiskā direktore, filozofijas doktore Naomi Rokotnica (Naomi Rokotnitz) piedāvājusi šo jautājumu apskatīt arī literatūras kontekstā – analizējot pasakas un meklējot, kādi kognitīvie “trigeri” un uzmanības piesaistīšanas stratēģijas tajās iekļautas. Par to šajā rakstā.

Ir zināms, ka ikviens mākslas darbs sniedz pastiprinātu un augsti integrētu jūtu un jēgas izjūtas pieredzi. Ir grūti atrast pilnvērtīgāku un spilgtāku jēgas radīšanas un jēgas piešķiršanas veidu, kā māksla. Literatūra ir viena no mākslām, un pasakas ir viens no literārajiem darbiem. Naomi Rokotnica pasakas dēvē par moralizējošu fikciju piemēriem, kas kļuvušas par kultūras ikonām, ar kurām bērni bieži tiek iepazīstināti ļoti agrīnā vecumā. Savā pētījumā viņa jautā: ko pasakas var mums iemācīt par morālo rīcības brīvību mūsdienās?

Jebkura brīnumpasaka ir bagāta ar simboliskām norādēm, ko cilvēkam pat pieaugušā vecumā var būt grūtības atšifrēt bez starpnieka palīdzības, kurš pārzina pasaku simbolisko ainavu. Turklāt, ikvienā pasakā ir ietvertas vairākas dimensijas jeb dziļuma līmeņi. Analizējot pasaku tekstus, ņemot vērā cilvēka kognitīvo funkciju darbības mehānismus, Naomi Rokotnica ir atklājusi septiņas stratēģijas, kuras tiek izmantotas pasakās, un kurām ir būtiska loma daiļdarbā iekļautās morālās programmas nodošanā.

Pirmā stratēģija. Kustīgie attēli

Pētījumi liecina, ka nozīmes un jēgas izpratni cilvēki vieglāk uztver caur darbībām, ne tik daudz caur prāta aktivizēšanu ar terminoloģijas starpniecību. Līdz ar to psiholoģiskajai leksikai jeb tam, kā tieši teksts tiek pasniegts, ir neaizstājama nozīme stāstījuma pamatizpratnes veidošanā. Piemēram, tas, ka pasakās tiek izteiksmīgi aprakstīti kustību žesti (piemēram, “karaliene pārgriez ābolu uz pusēm, nokoda gabaliņu no vienas puses, bet otru pusi pasniedza princesei”) aktivizē klausītāja vai lasītāja empātiju, palīdzot iztēloties un arī atcerēties pasaku. Tieši cilvēka kustību detaļu aktivizēšana iztēlē rada lasītājā vai klausītājā sajūtu, ka viņš ir klātesošs pasakas norisē. Ir pasakas, piemēram “Pasaka par Sniegbaltīti”, kurā novērojams, ka katrs stāsta posms ir it kā noenkurotas ar konkrētām ķermeņa darbībām (“pieklauvēja pie durvīm”, “pavērās caur logu” u.c.). Šīs norādes smadzenēs var aktivizēt tās pašas motorās ķēdes, ko lasītājs vai klausītājs aktivizētu, veicot darbību pats – klauvējot pie durvīm, veroties pa logu. Līdz ar to, lasot pasaku, mēs ne vien domājam un iztēlojamies, bet neiroloģiskā līmenī mēs arī piedalāmies pasakas darbībā. Tādējādi pasaka faktiski kļūst par mūsu izdzīvoto pieredzi.

Otrā stratēģija. Pieskārienu īpašā nozīme

Paraugoties uz pasakas tekstu rūpīgāk, var pamanīt tekstus, kas norāda uz pieskārieniem, piemēram, “sakārtošu matus”, “skāra galvu”, “guļam uz grīdas” u.c. Šī stratēģija vēl vairāk piesaista lasītāja vai klausītāja ķermeni pasakā aprakstītajai videi, tādējādi mazinot plaisu starp vārdiem un pieredzēšanu, padarot pasakās iekļautās mācības taustāmas.

Trešā stratēģija. Aprakstošu detaļu trūkums

Pasakās tiek salīdzinoši maz aprakstītas priekšmetu detaļas, piemēram matu lentes tekstūra, garums vai krāsa. Tiek minēta vienkārši matu lente. Šo aprakstošo detaļu trūkums lasītājam vai klausītājam rada vajadzību iztēloties pašam, aizpildot tukšumu ar tēliem no paša pieredzes. Pētījumi liecina – jo sarežģītāk un bagātīgāk ir aprakstīts objekts, jo lielāks ir risks, ka klausītājs vai lasītājs uztvers objektu sev svešā veidā, kas savukārt mazinās viņa emocionālo pieķeršanos tēliem.

Šīs stratēģijas pielietojums jo īpaši norāda uz to, ka pasakas ir stāstu žanrs, kura galvenais mērķis ir paust kultūras un morāles pamācības. Lai to panāktu, tiek izmantotas emocionālas manipulācijas, kuru rezultātā tiek piesaistīta uzmanība un stimulēta motorā rezonanse – kā līdzekli kas stimulē pasakas morālās programmas nodošanu.

Ceturtā stratēģija. Pārsteigums

Pasaku emocionālo intensitāti vēl vairāk pastiprina pārsteiguma kvalitāte, kas piesaista lasītāja vai klausītāja uzmanību. Mūsu pašu gaidas (gan tās, kas balstītas mūsu pašu pagātnes pieredzē, gan tās, kas pastāv senču nodotā DNS materiāla dēļ) liek lasītājam vai klausītājam izdarīt varbūtības minējumus, paredzēt pasakas norisi uz priekšu. No cilvēka funkcionēšanas viedokļa raugoties, spēja paredzēt notikumus un sagatavoties iespējamām situācijām dzīvē bieži vien ir ļoti svarīga, tomēr tā ne vienmēr ir precīza. Līdz ar to pārsteiguma mirklim pasakā ir ne vien uzmanību piesaistoša, bet arī gan pamācoša nozīme. Piemēram, “Pasakā par Sniegbaltīti” varone atslābuma stāvoklī sēž pie loga, un pēc mirkļa jau piedzīvo nokrišanu zemā saindētā ābola dēļ. Šī satraucošā situācijas maiņa raisa lasītāja vai klausītāja simpātijas, radot emocionālu pārņemtību.

Piektā stratēģija. Emociju uzbudināšanas shēma

Iesaistoties pasakas galvenā varoņa ceļā, kura laikā tiek izdzīvots pārsteiguma moments, lielākā daļa lasītāju (tajā skaitā bērni vecumā virs trīs gadiem) piedzīvo distresu, jo tiek avizēta elpošanas sistēma un citi ar panikas izpausmēm saistītie fizioloģiskie mehānismi. Šī uzbudinājuma stāvokļa klātesamība runā pati par sevi – tas ir ļoti spēcīgs instruments, kā iemācīt bērnu, piemēram, izvairīties no uzticēšanās svešiniekiem, saglabāt modrību.

Sestā stratēģija. Emocionālās atbildes tiek aprakstītas kā ķermeniskas izpausmes

Piemēram, karalienes reakcija uz ziņu, ka Sniegbaltīte joprojām ir dzīva, ir asins sastingšana dzīslās (“the blood froze in her veins”). Pārsteiguma momenti tiek lokalizēti varoņu ķermeņos.

No psiholoģijas pētījumiem ir zināms, ka viscerālajai uztverei ir nozīme emociju intensitātes pārdzīvošanā, un savas sirdsdarbības apzināšanās ir saistīta ar cilvēka emocionālās pieredzes intensitāti. Šajā gadījumā, uzmanības pievēršana karalienes sirdij vēl vairāk pastiprina epizodes emocionālo ietekmi. Teksts tieši piekļūst lasītāja vai klausītāja ķermenim, liekot ņemt vērā tajā ietverto ziņojumu.

Septītā stratēģija. Multimodalitāte

Tā nav nejaušība, ka teksta simboliskās interpretācijas iespējas lasītājiem vai klausītājiem tiek pasniegtas caur motoriskām darbībām, kas iesaista redzes, taustes, garšas un citas maņas. Spilgtas krāsas aizrauj mūsu estētisko izjūtu un aktivizē garšas kārpiņas. Tie ir “enkuri”, ar kuru starpniecību pasakā iekļautie abstraktie morāles kodi tiek padarīti taustāmi. Tie darbojas gan kā metaforas, gan kā fiziskas norādes, kas aktivizē lasītāja vai klausītājas pirmsapziņas uztveri, modificē kognitīvās prasmes un pastiprina lasīšanas ietekmi, potenciāli veicinot dziļu mācīšanos. Jā, pasakas saturu un simbolus var interpretēt dažādi, tomēr, piemēram, Sniegbaltītes krišanas fakts pēc saindēta ābola pagaršošanas, pat par simbolu valodu nezinošam lasītājam vai klausītājam nekavējoties nodod ziņu sensomotorā līmenī: mēs zinām, ka tas ir slikti. Tādējādi pasaka aizkustina, aizrauj un motivē.

Pasakās iekļautā morāle ir sarežģīta, multimodāla un interaktīva mācīšanās, nevis informācijas tieša nodošana.

Avots:

Rokotnitz, N. (2018). Fairy Tales, Folk-Psychology, and Learning Intersubjective Competency Through Embodied Resonance: A Contribution to Debates on Cultural Evolution, the Extended Mind, and Morality, Journal of Literature and Science, 11(2), 20-39.