Projekta “Bibliotēka” sekotāju akcijai “Literatūras skolotājs” iesūtīto stāstu fragmenti

Kārlis Ozols par savu literatūras skolotāju Litu Silovu

Kāds ir tas, kurš var kādu citu “ievest grāmatu pasaulē”? Tas noteikti ir cilvēks, kurš pats mīl grāmatas, literatūru, lasīšanu, un ar savu aizrautību dabiski spēj ieinteresēt un aizraut arī citus. Man ir veicies, jo šādu cilvēku satiku savā vidusskolas laikā – latviešu valodas un literatūras skolotājas Litas Silovas personā. To, cik liels iespaids manā personības attīstībā ir tieši Litas Silovas literatūras stundām, šķiet pilnībā spēju apzināties un novērtēt tikai tagad. Jo tikai tagad ar uzkrāto dzīves pieredzi varu saprast, ar cik lielu entuziasmu (varētu pat teikt – fanātismu, tā ļoti pozitīvā izpausmē) skolotāja piegāja savam darbam – mūsu iepazīstināšanā ar literatūru.

Mums ļoti daudz bija jālasa latviešu autoru darbi un par tiem jādiskutē kā klasē, tā arī jāatbild uz jautājumiem rakstiski, jāraksta domraksti un pārspriedumi – jāmācās labāk izprast un argumentēt savu pozīciju. Diskusijas bija tiešām dzīvas un aktīvas. Bija arī reizes, kad manas domas diametrāli atšķīrās no skolotājas domām, bet Lita Silova nekad neizmantoja savu autoritāti, lai izceltu savu redzējumu un noliegtu manu vai citu skolēnu. Skolotāja deva ļoti lielu izvēles brīvību. Piemēram, ja bija jālasa kāds no “jaunajiem dzejniekiem”, tad katrs pats varēja izvēlēties, kura dzejnieka darbus lasīt – skolotāja tikai iedeva konkrētu “laika rāmi”, ko šim autoram jāpārstāv. Manuprāt, tā ir tiešām fantastiska pieeja, jo katrs varēja meklēt un atrast tieši to daiļradi, kas viņam likās saistoša – tad arī pats ar šo darbu “strādāt”, analizējot rakstiski vai pastāstot klasesbiedriem. Rezultātā kļuvu par regulāru bibliotēkas un arī grāmatnīcu apmeklētāju (kas vēlāk mani mudināja un palīdzēja iegūt darbu tieši grāmatu apgādā).

Tikai tagad, to rakstot, saprotu, cik gudra bija šī pieeja – lai skolēniem nebūtu jālasa tas, kas viņam vispār neinteresē un nepatīk – kas nenovēršami varētu radīt riebumu pret literatūru kopumā. Meklējam un atradām sev atbilstošus darbus. Skolotāja Lita Silova parādīja, ka literatūra ir kaut kas mums cieši līdzās esošs – nevis atsevišķa, nodalīta pasaule.

Jānis Jaunzems par savu literatūras skolotāju Veru Kuzņecovu

Mans mūžs ir samērā garš un piedzīvojumiem bagāts. Esmu daudzreiz domājis par savas skolas latviešu valodas un literatūras skolotāju, skolas direktori Veru Kuzņecovu. Varu arī uzrakstīt stāstu, bet tas jau, domāju, nav svarīgākais. Svarīgs ir šīs skolotājas entuziasms tolaik un tagadējo skolotāju gaismā. Es nepretendēju uz skolotāju vērtēšanas eksperta titulu, bet salīdzināt gan man gribētos. Savā mūžā esmu strādājis par skolotāju un savas prasmes centos pilnveidot un attīstīt, kā to darīja mans elks, Vera Kuzņecova. Viņa man iemācīja latviskās vērtības, kuras man līdz tam “kliboja”.

Kā tagad atceros viņas stingrību un prasīgumu, jo bez tā es viņu neatcerētos kā labu skolotāju. Varu atzīties, ka toreiz tā stingrība ļoti nepatika, kaitināja, bet kad es sāku saprast, ka eju pareizā virzienā, tad katru nākamo stundu gaidīju, jo latviešu valoda bija kļuvusi mīļa uz visu mūžu.

Antra Birgersone par savu literatūras skolotāju Gunitu Cīruli

Riti, riti, kamoliņ… Katrs cilvēks ievelk savu pirmo elpas vilcienu, sper savu pirmo soli, iepazīst pirmo burtu un tur rokā savu pirmo grāmatu. Katram ir bijis blakus cilvēks, kurš parādījis ceļu uz citādo pasauli – grāmatu pasauli. Arī man. Parasti bērnam pirmo burtu iemāca mamma vai vecmāmiņa, pēc tam iesākto turpina audzinātāja bērnudārzā un skolotāja skolā. Manā dzīvē sagadījies tā, ka man šis cilvēks bija viens – mamma. Viņa bija gan mamma, gan mana latviešu valodas un literatūras skolotāja skolā, gan draudzene, ar kuru izlasīto pārrunāt vēlākos gados. Man tā bija liela veiksme, liela Dieva dāvana. Pateicoties mammai, mans galvenais un vienīgais vaļasprieks ir lasīšana no piecu gadu vecuma līdz šim brīdim.

Kaut katram atrastos savs cilvēks, kurš parāda durvis uz brīnumzemi, kurā iespējam izdzīvot vairākas dzīves, ne tikai vienu! Paturēsim sirdī un prātā to cilvēku, kurš pirmais ielika mūsu rokās grāmatu un parādīja pirmo burtu, pirmo zilbi, pirmo vārdu!

Daina Bērziņa par savu literatūras skolotāju Āriju Kokari

Joprojām abas dzīvojam Aizkrauklē, retāk gan tiekamies, sazvanamies reizēm. Aizkraukles Goda pilsone, savus audzināmos garajā pedagoga dzīvē arī šodien “uzrauga”, cik atļauj veselība. Tur gaišu cerību par mūsu talantīgiem, enerģiskiem, gudriem jauniešiem, un vēl un vēl… Šis ir ļoti īss pieteikums, ja visu – tad jāraksta grāmata. Jo tā literatūras mīlestība, kaisle lasīt grāmatas man, vēlme likt visu uz papīra – no manas mīļās skolotājas Ārijas.

Ilga Rudoviča par savu literatūras skolotāju Taņu Laizāni

Jo vecāki kļūstam, jo vairāk atceramies savu bērnību un skolas gadus. Nāk prātā skolotāji, mācību stundas, saņmetās atzīmes. Visi mācību priekšmeti padevās samērā labi, vienmēr biju labāko skolēnu vidū. Tomēr latviešu valoda un literatūra bija viens no mīļākajiem priekšmetiem. Tas bija tieši skolotājas Taņas Laizānes nopelns. Brīnišķiga skolotāja un ļoti labs cilvēks!

Katra literatūras stunda bija kā ceļojums, kā jauna iepazīšanās. Skolotāja ar sajūsmu prata pastāstīt par jebkuru autoru, tāpēc gribējās izlasīt viņu darbus.  Skolotāja prata iedrošināt izteikties brīvi, nekautrēties runāt klases priekšā par savām izjūtām, par izlasītajām grāmatām. Protams, visas grāmatas nevar patikt vienādi, betkatrā, pat visgrūtāk lasāmajā, var atrast kādu vērtīgu domu graudu.

Pagājušajā vasarā man palaimējās satikt skolotāju, joprojām enerģisku, sirsnīgu un labvēlīgu. Likās, ka pa šiem gadiem itin nekas nav mainījies…. Runājām par daudz ko. Tiesa, “paldies” savai skolotājai toreiz nepateicu. Tāpēc, gribu to izdarīt tagad.

Antra Martinsone par savu literatūras skolotāju Rihardu Kadiķi

Mana tēta Riharda Kadiķa sen vairs nav šai saulē, bet es nevaru nepastāstīt par viņu – savu lielāko mūža skolotāju un, jo īpaši, galveno, kurš mani ieveda grāmatu pasaulē. Vienas no manām pirmajām bērnības atmiņām – kā tētis lasa priekšā J.J aunsudrabiņa „Balto grāmatu”. Vai arī – sēžu tētim klēpī un burtoju īsus vārdiņus, ko viņš sarakstījis uz kartona loksnēm. Burti veidoti kā grāmatā drukātie, lai pēcāk tos uzreiz vieglāk atpazīt. Un, ā re, 4 gadu vecumā lasītmāka jau rokā – gan man, gan brālim.

Grāmatas ir mani audzinājušas, veidojušas manu raksturu un vērtīborientāciju, formējušas mani kā personību. Īstā grāmata īstajā laikā un vietā – tas bija nenovērtējami. Pēc tēta ierosinājuma iekārtoju burtnīciņu, kur pierakstīju visas izlasītās grāmatas un turpinu to darīt joprojām.