Daiga Katrīna Bitēna: Labajiem darbiem ir jātop redzamiem

Kā radās lasīšanas veicināšanas projekts “Bibliotēka”, kurš Latvijas literāro vidi bagātina nu jau teju četrus gadus, un kāpēc tam tika izvēlēta sociāla pieeja? Uz šiem un citiem jautājumiem meklējam atbildes sarunā ar “Bibliotēkas” satura veidotāju un koordinatori Daigu Katrīnu Bitēnu, kura bijusi klātesoša projektā jau kopš pirmās tās dienas.

Kā Tu nokļuvi lasīšanas veicināšanas projektā “Bibliotēka”?
Man šis projekts sākās 2018. gadā, kad strādāju pie Kārļa Ozola un Lauras Vanagas grāmatas “Kā gūt panākumus Latvijā” izdošanas. Ar Kārli Ozolu bijām sadarbojušies arī viņa pirmās grāmatas tapšanas. Manā atbildībā bija mārketinga procesu vadīšana savukārt “Baltic International Bank” bija grāmatas atbalstītājs. Vairākus gadus biju nostrādājusi izdevējdarbībā, virzot dažādu grāmatu mārketingu, un jādomā, ka arī tajā reizē savu darbu izdarīju gana labi, jo pēc dažiem mēnešiem Jekaterina Belokoņa (“Baltic International Bank” (BIB) pārstāve) ar mani sazinājās un teica, ka viņai esot ideja.

Kas tā bija par ideju?
Jekaterinai ideju vienmēr ir bijis daudz, un tās papildina iniciatīva un redzējums par to īstenošanu. Šajā reizē viņa vēlējās iznest saulītē kādu labo darbu, ko BIB bija darījuši jau ilgstoši – atbalstu latviešu literatūras nozarei. Kopā sākām attīstīt ideju par to, kā to prezentēt sabiedrībai, un tā pamazām sāka tapt projekts “Bibliotēka”. Jekaterinai bija vīzija savukārt es nācu ar konkrētu formulējumu, kā tieši tas varētu notikt. Laika gaitā mums ir izveidojies tāds labs tandēms, un es šajā kopdarbā patiešām saskatu lielu vērtību un pienesumu sabiedrībai.

Kā nonācāt līdz izvēlei, ka projekts “Bibliotēka” būs tieši sociāls projekts?
Šī izvēle ir likumsakarīga, un faktiski loģiski pakārtojās jau esošajam. Mecenātisms latviešu literatūras lauciņā jau pastāvēja – ļoti neuzkrītoši un neuzbāzīgi. Sociālā pieeja izrietēja no tā. Turklāt sociālais aspekts labi saskan ar BIB kopējām vērtībām. Respektējot jau esošo, man intuitīvi bija sajūta, ka tam ir jābūt sociālajam virzienam. Pēcāk, sastopoties un intervējot BIB galveno akcionāru Valēriju Belokoņu, kurš arī galvenais mecenātisma iniciators, es guvu apstiprinājumu tam, ka esam izvēlējušies īsto virzienu.

Ko nozīmē atbalsts literatūrai?
Latvijā literatūra atbalstu saņem sociālu iemeslu dēļ. Respektīvi, tas nav atbalsts tikai grāmatu izdošanai, bet gan visai sabiedrībai, valodai un kultūrai kopumā. Rezultātā tas ir atbalsts Latvijas valstij kā tādai, tās identitātei. Tā nav mana interpretācija – tā ir visas projekta komandas kopīgā izpratne, un bankas vērtību sistēmas atspoguļojums, kurā, protams, ir Valērija Belokoņa ieguldījums. Te man gribas atgriezties pie pamatojuma, kāpēc tieši sociāla pieeja. Ja mēs paskatāmies uz visām tām grāmatām, kuras banka ir atbalstījusi, tad tā nav vienkārši ikdienišķa literatūra, tie patiešām ir literāri darbi ar kultūrvēsturisku nozīmi. Tie ir darbi, kuros ir ietverta māksla. Tie ir darbi, kuru saturs ir krietni dziļāks, par to, ar ko mēs ikdienā esam raduši asociēt vārdus “grāmata” vai “literatūra”.

Par kuriem projekta sasniegumiem līdz šim Tu esi izjutusi vislielāko gandarījumu?
Lielākais sasniegums, manuprāt, ir tas, ka līdzšinējos gandrīz četros aktīvas darbības gados mums ir izdevies iegūt zināmu atpazīstamību literatūras nozarē Latvijā. Ir radies pamatots priekštats, ka projekta “Bibliotēka” darbiem ir noteikta kvalitātes latiņa. Tas nozīmē, ka ar mūsu darbiem rēķinās, tos respektē. Tas nav bijis pašmērķis, bet ir labs ieguvums tādā ziņā, ka mums ir lielākas iespējas sasniegt sociālos projekta mērķus, piemēram, veicināt lasīšanu un rakstniecību. Par to liecina gan mūsu auditorijas lielums sociālajos tīklos un mājas lapā, kā arī iesaiste projekta aktivitātēs. Otrs panākums ir tas, ka katru reizi, kad mēs izsludinām kādu aktivitāti, kur aicinām sabiedrību iesaistīties, esam mazliet pārsteigti par lielo atsaucību. Kā piemēru bar minēt ir Jauno rakstnieku konkursu, kur mēs bijām cerējuši uz vismaz trīs reizes mazāku atsaucību, nekā saņēmām. Tas apliecina, ka esam pamanāmi un iemantojuši gana lielu uzticamību, lai cilvēki veltītu laiku un iesaistītos. Trešā lieta, ko vēlos pieminēt ir tas, ka esam īstenojuši mērķi radīt materiālus, kas ir izmantojami ilgtermiņā. Tā ir patīkama atšķirība no mūsdienās tik ļoti daudz patērētā vieglā un ātrā satura, kas ir aktuāls divas, trīs nedēļas un pēc tam tiek aizmirsts. Mūsu radītās intervijas, gan rakstiskā, gan video formātā faktiski ir laika liecības, kuras nenoveco, bet veido vēstures hroniku. Piemēram, intervijas, kuras filmējām 2018. gadā joprojām tiek skatītas un savu aktualitāti nav zaudējušas.

Kura no līdz šim realizētajām iniciatīvām Tev personiski ir vistuvākā, atmiņā visspilgtāk saglabājusies?
Šo pašu iniciatīvu, kā vistuvāko ir minējuši arī citi projekta komandas cilvēki, un es nebaidos atkārtoties – man visvairāk prātā palikusī un sirdij tuvākā ir pati pirmā projekta iniciatīva. Video sērija “Kas ir literatūra?” Laiks, kad gatavojām materiālu, viesojāmies pie dažādiem cilvēkiem Latvijā un iepazinām viņu skatījumu uz literatūru un viņu dzimtu bibliotēkas. Šis darbs man ļāva paplašināt redzesloku un ieraudzīt Latvijas literatūras pasauli pilnīgi citām acīm. Mani pārsteidza negaidīti dziļas, plašas un patiešām vērtīgas intervijas ar cilvēkiem, viņu spēja būt atklātiem un sniegt ļoti piesātinātas atbildes. Otra iniciatīva, kas man palikusi prātā, ir sērija “Iemīlēt grāmatu!”Šeit mijās prieks un gandarījums – pirmais par tiešām pozitīvu saturu, kas parāda ģimeņu ikdienu saistībā ar lasīšanu, otrais par to, ka ar šo iniciatīvu beidzot “pārlauzām” auditorijas līkni, piesaistot gados jaunākus cilvēkus. Arī Jauno rakstnieku konkurss man šķiet ļoti saistošs, jo manuprāt tā ir brīnišķīga un ļoti nepieciešama iniciatīva ieguldīt jauno rakstnieku izaugsmē. Turklāt līdzšinējā atsaucība rāda, ka tajā ir potenciāls.

Tu sākumā minēji, ka Tev jau pirms projekta “Bibliotēka” bija pieredze mārketingā izdevējdarbības jomā. Vai literatūras popularizēšanā ir kāda specifika?
Manuprāt, literatūra ir kā tāda ir sarežģīts produkts. Katra grāmata ir atsevišķs stāsts, tai ir savs autors un unikāli tēli. Tas padara literatūras popularizēšanu komplicētu, jo ar katru grāmatu šis stāsts ir jāsāk no jauna. Tāpēc literatūra arī mārketingā nav produkts tā klasiskajā izpratnē. Izaicinājums ir atrast to, kas visu lielo grāmatu klāstu satur kopā. Mūsu gadījumā tas ir zīmols “Bibliotēka”, lai gan tas mārketinga procesus nepadara vienkāršākus un tik un tā ir jāstrādā vairākos līmeņos. Nākas arī ņemt vērā sabiedrībā valdošos stereotipus par lasīšanu: ka tā ir garlaicīga un vienveidīga nodarbe. Īpaši sarežģītu to padara fakts, ka mūsdienu informācijas patēriņam ir īstermiņa raksturs, bet grāmatas ir kaut kas pilnīgi pretējs. Tur arī atklājas vērtīgais – tas, kas ir uzrakstīts grāmatā paliek ierakstīts vēsturē faktiski līdz laika beigām. Atliek to padarīt par vērtību arī potenciālo lasītāju skatījumā.

Kādu pienesumu Latvijas literatūrai, Tavuprāt, sniedz projekts “Bibliotēka”?
Projekts neapšaubāmi veicina lasīšanu un rakstniecību Latvijā. Projekta iniciatīvu ietekmi parāda atgriezeniskā saite no cilvēkiem, kuri bieži saka mums paldies – piemēram, par kādu ieteikumu izlasīt vienas vai otras grāmatas, par kādas konkrētas tēmas aktualizēšanu sabiedrībā. Projekta aktivitātes arī sniedz cilvēkiem plašāku ieskatu par to, kas ir literatūra. Tās nav tikai grāmatas, ko mēs lasām izklaides pēc vai tāpēc, lai bagātinātu savu vārdu krājumu. Literatūra ir viens puzles gabaliņš daudz lielākā bildē, kurā ir valoda, vārds, kultūra, valsts, cilvēka personības veidošanās process un daudz kas cits.

Kādas ir Tavas personīgās attiecības ar literatūru? Vai Tev pietiek laiks arī lasīšanai?
Es lasu, bet noteikti mazāk, nekā tas bija bērnībā vai agrākos gados. Pēdējos gados manā grāmatu plauktā ir vairāk profesionālā literatūra, jo esmu pārkvalificējusies uz psihologa profesiju un veicu arī pētniecību šajā zinātnes nozarē. Līdz ar to tās šobrīd lielākoties ir grāmatas, kas ir saistītas ar psiholoģiju, psihoterapiju un līdzīgām tēmām. Mana pētniecības tēma ir mistiskā pieredze, tāpēc mani interesē garīgā literatūra par transcendentiem, paplašinātiem apziņas stāvokļiem. Arī psihiatrija, jo šīs tēmas ir saistītas. Citu literatūras nozaru grāmatas es izvēlos ļoti rūpīgi. Lasu lēni un ar baudu. Es noteikti neesmu no tiem, kas izlasa grāmatu nedēļā. Apzinos, ka mans prāts ir ļoti jūtīgs pret informāciju, līdz ar to, ja es kaut ko lasu, es šajā grāmatā dzīvoju vēl kādu laiku pēc tās izlasīšanas. Manā personīgajā grāmatu plauktā nokļūst tikai man tuvākās daiļliteratūras grāmatas. Es neteiktu, ka esmu tikai augstas raudzes literatūras cienītājs, bet es patiešām novērtēju kvalitatīvi uzrakstītu vārdu. Tomēr kopumā, izvēloties grāmatu, man ir svarīga gan valodnieciskā vērtība gan arī stāsts, kas ir aiz valodas.

Varbūt Tev ir kāda atziņa, ko esi guvusi, darbojoties projektā, un ar kuru būtu gatava padalīties?
Kad mēs uzsākām projektu, man pavērās pilnīgi jauna pasaule – es sadzirdēju, ka cilvēki, kurus es intervēju, runā par to, par ko es domāju. Tā ir ļoti sildoša sajūta, apzināties, ka neesi viens savās domās un uzskatos, ka es neesmu vienīgā, kas par literatūru domā daudz dziļāk, kas domā par vārdu, par vārdu spēku. Es patiešām baudīju intervijas ar pirmās sērijas “Kas ir literatūra?” dalībniekiem, jo īpaši ar Romas Katoļu Baznīcas Rīgas arhibīskapu-metropolītu Zbigņevu Stankeviču, ar dzejnieku un tulkotāju Uldi Bērziņu. Šis projekts man ir ļāvis ieraudzīt arī to, ka Latvijā ir ārkārtīgi daudz atvērtu un laipnu cilvēku, kuri ir ļoti atsaucīgi un, ja viņus uzrunā, viņi ļoti labprāt dalās savos stāstos. Tāpat šis projekts man ir arī licis saprast, ka mums Latvijā ir ārkārtīgi dāsni cilvēki, un šeit es runāju par BIB un konkrēti par Valēriju Belokoņu. Šī sadarbība man ir ļāvusi ieraudzīt to, kas un kā notiek literatūras nozarē Latvijā. Ja iepriekš es biju dzirdējusi par to, ka literatūrai ir nepieciešams atbalsts, tad darbojoties projektā, es ieraudzīju šo atbalstu un to ar kādu nesavtību tas tiek sniegts. Tas ļauj novērtēt cilvēku ar vēlmi palīdzēt sabiedrībai.

Ko vēl Tu gribētu pateikt intervijas noslēgumā?
Vēlos pateikt paldies sekotājiem – paldies visiem tiem cilvēkiem, kuri ir ieinteresējušies par šo projektu ne tikai īstermiņā uz kādu vienu, konkrētu iniciatīvu, bet ikdienā seko tam, ko mēs darām, interesējas un iesaistās. Tas ir nenovērtējams atbalsts, kas sniedz gandarījuma sajūtu un pārliecību turpināt. Paldies, protams, arī organizatoriem, jo man šķiet, ka nevienam citam kā BIB nevar teikt paldies par šo projektu. “Bibliotēka” ir ļoti labs piemērs tam kā komerciāls uzņēmums var īstenot projektus, sniedzot ieguldījumu sabiedrībā. Manuprāt, tas ir labs piemērs arī citiem uzņēmumiem.