Valērijs Belokoņs: Izglītots cilvēks ir sabiedrības labklājības pamats

Valērijs Belokoņs ir ilggadējs latviešu literatūras mecenāts, “Baltic International Bank” galvenais akcionārs, uzņēmējs. Intervijā par projektu “Bibliotēka” Valērijs Belokoņs pauž savu redzējumu par literatūras nozīmi labklājīgas sabiedrības veidošanās procesā, atklāj, kas, viņaprāt, patiesībā vada un veido valsti, kā arī uzsver uzņēmēju sociālās atbildības nozīmīgumu. Šī ir saruna, kas rosina domāšanu un vēlmi lasīt. Lasiet un jūs domāsiet!

Mūsu lasītāji jau ir pazīstami ar projekta “Bibliotēka” aktivitātēm, kā Jūs pats pāris teikumos raksturotu šo projektu?

Projekts “Bibliotēka”, manuprāt, ir liels atbalsts literatūras attīstībai Latvijā. Kādā brīdī mēs konstatējām, ka mūsdienu pasaulē cilvēki pamazām atsakās no lasīšanas kultūras, tātad no literatūras kultūras. Tas, protams, saistīts arī ar tehnoloģiju attīstību – mums ir mazāk laika un vairāk informācijas kā rezultātā cilvēki lasa daidžestus (krājums, kas saīsinātā formā ietver interesantākos rakstus no žurnāliem un avīzēm), nevis ziņas. Pēc būtības tomēr tā nav īsta lasīšana un vaina nav tikai tehnoloģijās, bet izvēlēs, kas veido šos ieradumus. Savukārt mēs, projekta iniciatori, vēlamies vairot ieradumu, kas atbalsta dziļāku un pamatīgāku lasīšanu. Tas ir absolūti nepieciešams. Ir absolūti nepieciešams attīstīt to domu, ko veido literatūra. Es pat nezinu vai ir vēl kāds projekts bez “Bibliotēkas”, kas ar kaut ko tādu Latvijā nodarbojas.

Bankas pamatnodarbošanās ir pavisam cita – kāpēc šāda iniciatīva tieši literatūras virzienā?

Ja runājam konkrēti par “Baltic International Bank”, tad tieši literatūras nozare ir tā, ko mēs uzskatām par svarīgu. Tas ir mūsu izvēlētais sociālās atbildības īstenošanas virziens. Caur šo atbalstu mēs izglītojam cilvēkus mums apkārt – mēs visi dzīvojam vienā valstī, veidojam tās vidi, tajā skaitā arī ekonomisko vidi, kura ir svarīga mūsu bankai. No tā, kā veidojas sociālā vide, lielā mērā ir atkarīgs arī mūsu bizness, mūsu bankas attīstība. Caur literatūru, caur vārdu ir iespējams aiznest domu jebkuram cilvēkam. Tas saistīts gan ar izglītību, gan audzināšanu. Šis ir iemesls, kāpēc mēs atbalstām literatūru, un kāpēc es uzskatu, ka tas ir būtiski.

Vairums uzņēmumu bez sociālās atbildības tīri labi iztiek…

Jā, tomēr sociālā atbildība ir vajadzīga! Ir jāsaprot, ka valsts – tie esam mēs paši. Valsts nav nekas atdalīts vai kaut kas attāls, kas uz mums skatās un mūs regulē no malas. Katrs mūsu lēmums, rīcība ietekmē notiekošo. Jo vairāk mēs veidojam savām vērtībām atbilstošu sociālo politiku un atbildam par to, jo vairāk mēs paši spējam ietekmēt mūsu dzīvi. Sociālā atbildība – tas ir ne tikai biznesa pienākums un atbildība, bet katra pilsoņa nostāja. Mūsu valsts pilsoņiem, kuri nodarbojas ar uzņēmējdarbību, veidojot savu biznesu, ir iespēja atbalstīt sociālus projektus. Savā ziņā tā ir ļoti liela brīvības priekšrocība, kuru ir nolaidība neizmantot.

Kāpēc tā?

Valsti neveido un nevada tikai 100 cilvēki Saeimā. Jūs jautāsiet, kam tad vēl jāvada valsts? Pašiem cilvēkiem! Protams, ir svarīgi saprast, kā to darīt, cilvēkiem tas vispirms jāiemācās. Kā cilvēki mācās? No dzīves piemēriem. Literatūra mācīšanās procesā ir vērā ņemams palīgs – tā parāda cilvēku raksturus, rīcības iespējas, ko un kā varētu darīt. Bīstamākais, kas var piemeklēt sabiedrību, ir cilvēki, kuri nevēlas izglītoties un nav ieinteresēti valsts un sabiedrības procesos. Kas domās par valsts attīstību? Kas rūpēsies par mūsu sabiedrību? Kā audzināsim mūsu bērnus? Atbildes uz šiem un vēl neskaitāmi daudziem jautājumiem rodamas tieši literatūrā. Literatūra ir nepieciešama, lai rastos pilnvērtīgi pilsoņi un pilnvērtīga sabiedrība. Nepārprotiet, es nerunājam tikai par zinātnes literatūru, bet par daiļliteratūru – par tēliem, par raksturiem, par emocijām un notikumiem. Pilsoniskā atbildība un sabiedrības izglītotības līmenis, protams,  atspoguļojas arī ekonomikā. Ja valsts un tās cilvēki ir attīstīti un izglītoti, valsts ekonomika piedzīvo augšupeju, valsts kļūst bagātāka. Tieši tā, kā tam būtu jābūt.

Kādas pazīmes raksturo izglītotu cilvēku?

Izglītots cilvēks uzdod jautājumus par dzīves jēgu. Par to, kā vajadzētu dzīvot. Kā veidot taisnīgu sabiedrību? Kā veidot dzīvi labvēlīgi sev un līdzcilvēkiem? Tas ir cilvēks, kurš pats sev izvirza šos jautājumus un meklē atbildes uz tiem. Viena no pazīmēm, ka cilvēks meklē atbildes uz šiem lielajiem jautājumiem ir tas, ka viņš lasa. Lasošs cilvēks ir meklējošs cilvēks. Savukārt meklēšana liecina par domāšanu. Kur mūsdienās visbiežāk meklējam informāciju? Varam teikt, ka tas ir internets, televīzija. Daļēji piekrītu, bet arī tur šī informācija kādam ir jāievieto! Kādam ir jāuzraksta filmas scenārijs, raksts ziņu portālam, un tā visa pamatā ir literatūra. Tas ir pirmavots – pirmreizējais vārds. Un ir ļoti svarīgi, ka šī informācija ir kvalitatīva – tāpēc mēs tik lielu vērību pievēršam literatūrai. Vārds ir tas, caur kuru mēs nododam cits citam informāciju.

Kā ir veidojusies Jūsu mīlestība pret grāmatām?

Jāsāk ar to, ka es piedzimu un uzaugu totalitārā valstī. Šo valsti sauca Padomju Savienība. Tas ir ļoti būtiski, jo informācija šajā valstī tika ļoti limitēta. Pie tam, tajos laikos nebija pieejams pietiekams informācijas apjoms ne televīzijā, ne radio. Izprast dzīvi un saprast, kas vispār notiek pasaulē, tajos laikos cilvēki varēja no grāmatām. Tāpēc, teikšu godīgi, es lasīju grāmatas, lai saprastu, kas vispār pasaulē un dzīvē var notikt. Es šeit nedomāju ziņas, bet gan dzīves situācijas un problēmas, ar kurām cilvēki var saskarties. Personīgās domas un traģēdijas. Kas ir mīlestība? To varēja uzzināt un saprast tikai no pirmavota – no grāmatām. Padomju Savienības laikos labas grāmatas bija jāmeklē. Ļoti liela problēma bija atrast labu grāmatu, bet cilvēki pēc tādām ļoti tiecās. Es pats tai skaitā. Ja parādījās laba grāmata, bija laicīgi jāierodas, jāizstāv rinda vai jāaizņemas no kāda, kurš ir paspējis pirmais. Bibliotēkas tolaik bija ļoti pieprasītas. Vēlreiz uzsveru – tie bija citi laiki un cita sabiedrība. Savā ziņā – propagandas sabiedrība, kura veicināja viena veida pieeju dzīvei. Ja cilvēks gribēja saprast, vai pasaulē ir kas vairāk, bija jāmeklē pašam. Un atrast varēja caur grāmatu.

Kuras līdz šim īstenotās “Bibliotēkas” aktivitātes Jums personīgi ir simpatizējušas visvairāk?

Domāju, ka ir grūti izvēlēties tikai vienu konkrētu iniciatīvu, kuru īstenojis mūsu projekts “Bibliotēka”. Katra no tām ir organiski savienota ar pārējām, tās papildina cita citu. Nedaudz tuvāka – pavisam nedaudz, jo, kā jau teicu, ir grūti izvēlēties – ir iniciatīva par ģimeņu bibliotēkām. Uzskatu, ka ģimenes bibliotēka ir ļoti svarīga un nepieciešama katram izglītotam cilvēkam jebkurā ģimenē arī mūsdienās. Grūti iedomāties, ar ko to salīdzināt. Tā ir kā dvēseles barība. Jums, teiksim, ir kādi produkti veselīgam uzturam, līdzīgi ir arī ar bibliotēku. Tā vienmēr ir blakus. Jebkurā sekundē, jebkurā mirklī jūs varat pie tās atgriezties un saņemt no tās to sajūtu devu, kura jums ir nepieciešama tieši tajā mirklī. Es nezinu kā var dzīvot bez grāmatām mājās, savā vidē, jo man ir svarīgi ik pa laikam pārliecināties par kādu izlasītu domu, atgriezties pie iemīļotās grāmatas! Ir svarīgi, lai grāmatas un vārds ir līdzās!

Kā iespējams literatūru integrēt tehnoloģiju laikmetā?

Laiks grāmatu lasīšanai, šodien, ja atgriežamies pie tehnoloģijām, ir iespējams pat ceļā – mēs varam klausīties audio grāmatas. Es dodu priekšroku lasīšanai, bet, ja runājam par laika ekonomiju, tad grāmatas var arī klausīties ne tikai lasīt.

Kāpēc grāmatu lasīšana mūsdienās vēl joprojām ir aktuāla?

Es uzskatu, ka mūsdienu pasaulē grāmata ir viens no veidiem kā apvienot cilvēkus, tajā skaitā ģimeni. Kā jau teicu iepriekš, grāmatās cilvēki meklē atbildes uz jautājumiem. Kas notiks, ja cilvēki nelasīs grāmatas, ja nemeklēs atbildes uz jautājumiem? Par ko tad cilvēki runās? Pēc kādiem paraugiem audzinās bērnus? Manuprāt šādā situācijā cilvēku dzīve kļūtu daudz nabadzīgāka. Grāmatās rastās domas satur jaunas tēmas, jaunus notikumus, jaunas sajūtas. Grāmatas sniedz daudz sajūtu, kuras ir nepieciešams apspriest. Man nav zināms labāks līdzeklis kā diskusijas, lai veidotu attiecības – ģimenē, draudzībā, vecāku un bērnu starpā, kolektīvā.

Projekta “Bibliotēka” nosaukums jau sevī ietver to, ka tas ir lasīšanas veicināšanas projekts. Vai tas atbalsta vēl kaut ko?

Jā, tas atbalsta literatūras tapšanu. Turklāt, ne vienkārši literatūras, bet tieši latviešu literatūras tapšanu. Tā ir ļoti nepieciešama – arvien jaunas latviešu autoru grāmatas ir ļoti nepieciešamas. Mūsu projekts veicina to attīstīšanu, rūpējas lai veidotos grāmatas, kuras cilvēki ar interesi un prieku lasītu visā pasaulē. Ar to mēs nodarbojamies. Katrai valstij ir vitāli svarīgi atcerēties par vietējiem autoriem,  kuri raksta konkrētās valsts valodā, jo katrai valstij ir sava vide, sava pieredze. Mūsu valsts ir Latvija, mums ir sava vēsture, sava kultūra. Tātad mums ir vajadzīgi savi meistari, savi rakstnieki, kas stāsta par mūsu pieredzi, par mūsu jautājumiem. Izstāsta mūsu stāstu. Latvijai ir sava, unikāla vēsture. Ir vērtīgi atbalstīt gan jau zināmus autorus, gan atklāt jaunus meistarus, kuri domā un raksta par cilvēku dzīvi Latvijā, un spētu to uzlikt uz papīra – lai arī citi varētu par to lasīt un aizdomāties.

Kāpēc ir svarīgi lasīt tieši latviešu autoru darbus latviešu valodā?

Mums ir pieejama literatūra daudzās valodās, jo mēs esam daudzvalodīga nācija. Cilvēki lasa angļu, krievu  un citās valodās. Taču, lai saprastu labāk, jo īpaši tas attiecas uz cilvēkiem, kuri vēl tikai aug un veido savu pasaules priekšstatu, piemēram, bērni un jaunieši, vislabāk uztver un izprot informāciju dzimtajā valodā. Tāpēc mēs, pirmkārt, atbalstām latviešu literatūru, latviešu valodas vārdu, kas palīdz cilvēkiem attīstīties un kļūt par tiem, kuri veido sabiedrību, kurā ikviens būtu priecīgs dzīvot.

Kā Jūs saredzat projekta “Bibliotēka” nākotni?

Es domāju, ka projektam “Bibliotēka” būtu jāizaug par sabiedrisku organizāciju – jāiet tālāk un jāuzstāda konkrēti mērķi. Mērķi, protams, var būt pavisam konkrēti – cik grāmatu tapšanu atbalstīt, cik cilvēkiem tās būtu jāizlasa. Es rosinātu uzstādīt lielāku mērķi. Organizācijai jādara viss, lai latviešu autors, kurš sarakstījis grāmatu latviešu valodā, saņemtu Nobela prēmiju literatūrā. Lūk, tas ir cienīgs mērķis, kas pasaka ļoti daudz par organizācijas un mūsu misiju. Tā es redzu nākotni.