Pasaku būtiskums – vai mums vajadzētu turpināt lasīt šos biedējošos stāstus saviem bērniem?

Pasakas bijušas kopā ar mums jau ilgu laiku, un to pētnieki apgalvo, ka dažu izplatītāko pasaku aizsākumus var izsekot pat 7000 gadu garumā. Lai pasakas izdzīvotu, tās bija jāpārstāsta atkal un atkal – ar pietiekamu precizitāti, lai tās varētu atpazīt arī pēc tūkstošiem gadu. Šajā ziņā pasakām ir zināma priekšrocība – tie ir stāsti, kuros galvenā nozīme ir tajos ietvertajai jēgai, ne tik daudz precīzai verbālās izteikšanās formai – tas pasaku nodošanu no mutes mutē padara vienkāršāku.

Daži no šiem stāstiem, piemēram, “Pelnrušķīte” ir patiesi universāli un ar salīdzinoši nelielām variācijām eksistē visā pasaulē visās valodās – no zulu līdz zviedru valodai.

Lai gan pasaku izcelsme ir sena, pasaka kā jēdziens tika definēts tikai 17. gadsimtā, kad tās sāka mērķtiecīgi pierakstīt Agrākās no tām pierakstījis Džambatista Bazils Itālijā neapoliešu dialektā 17. gadsimta sākumā: “Lo cunto de li cunti overo lo trattenemiento de peccerille”, kas, tulkojot no neapoliešu valodas nozīmē – “Pasakas vai izklaide mazajiem”.

Oriģinālās pasaku versijas, piemēram, “Salātlapiņa”, “Sarkangalvīte” un “Pelnrušķīte” ir ievērojami vardarbīgākas un atklātāk seksuālas, nekā jaunākās, šo pasaku atvasinātās versijas. Daudzas pasakas tika pārstrādātas un padarītas pievilcīgākas ap 18. gadsimtu, kad to saturu papildināja un pārstrādāja Brāļi Grimmi Vācijā un arī Šarls Pero Francijā.

Tomēr – vai pasaku bagātīgā vēsture ir pietiekams iemesls, lai turpinātu šos, savā ziņā baisos stāstus (par, piemēram, mežā pazudušiem bērniem, kurus atrod ragana, kas vēlas viņus apēst – kā “Ansītī un Grietiņā”, vai mūsu pašu Kārļa Skalbes “Kaķīša dzirnavas”, kurā pasakas galvenais varonis tiek gan izdzīts no dzimtajām mājām, gan mocīts no bērnu puses) lasīt priekšā saviem bērniem?

Lai gan pasakās ietvertie notikumi mūsdienu cilvēka prātam var šķist biedējoši, arvien tiek uzsvērts, ka pasaku lasīšana priekšā šodienas bērniem un šo stāstu atkārtošana atkal un atkal, iespējams, ir pat vēl svarīgāka, kā jebkad. Kāpēc? Šeit daži iemesli.

Pasakās ietvertā vardarbība vienmēr ir ietverta apgrieztā un apmierinošā struktūrā – to izlīdzsvaro pasakas laimīgās beigas. Atšķirībā no ikdienas dzīves, pasakās skaidri tiek izšķirts labais un ļaunais – pasakās nav pelēko zonu. Ļaundara parādīšanās stātā ļauj bērnam brīvi projicēt viņa paša vardarbīgās izjūtas uz šiem skaidri atpazīstamajām ļaunajām būtnēm, kas var būt psiholoģiski palīdzoši bērnam situācijās, kas viņš, piemēram, nespēj vērst savas dabiskās dusmas vai naidu pret tiem pieaugušajiem, no kura viņš, mazs būdams, ir atkarīgs. Tā ir iespēja bērnam dabiskā veidā dot brīvību savām dusmām un izreaģēt agresiju, ko iemieso nelietis pasakā: pamāte, ļaunais vilks vai ragana.

Vienlaikus, šī skaidrā robeža starp labo un ļauno sniedz iespēju bērnam identificēties ar labo varoni. Klausoties vai lasot pasaku, bērns var piedzīvot drosmi, dodoties cauri biezajam mežam, lai izglābtu dusošo skaistuli, vai maģiskā veidā iegūt karieti, elegantu kleitu un stikla kurpītes un apburt princi, vai iedēstīt Ķēniņā ideju: “Kāpēc vairot sāpes? Lai vairojas labāk prieks.” Tā ir iespēja bērnam identificēties ar mazo, vājo un dzīves atraidīto tēlu (piemēram, Pelnrušķīti), kurš kādā brīdī spēj iestāties par sevi un caur iekšēju transformāciju un pretrunu pārvarēšanu triumfēt. Tieši šis labā, sākotnēji vājā tēla iekšējais transformācijas process, kurš bieži ir jebkura laba stāsta pamatā, jo īpaši apmierina mazā, bezpalīdzīgā, no pieaugušiem atkarīgā bērna vajadzību noticēt sev un saviem spēkiem.

Tādējādi pasakas gan ļauj izpausties dabiskajai agresijai, gan rosina saglabā būtisku dzīves elementu, bez kuras bērna labdabīgā daba nevar uzplaukt – cerību.

Iespējams, svarīgs bērnam var būt arī fakts, ka šos stāstus priekšā lasa tieši pieaugušie – tie cilvēki, kurus bērns gan mīl, gan baidās. Pasaku lasīšana priekšā var drošu iedot telpu tam, lai šie iekšējie, nepazinātie bērna pārdzīvojumi atkal un atkal tiktu izspēlēti komfortablā, mierinošā vidē. Vairākkārtējā pasaku lasīšanā, vienā un to pašu vārdu atkārtošanā, šķiet, slēpjas kaut kas būtisks, kas nomierina bērnu, bagātina iztēli un remdē bailes.

Tāpēc pieņemsim šos senos stāstus un iecelsim klēpī savus bērnus un mazbērnus, lai dzirdētu tos vēlreiz.

Avoti:

Kohler, S. (2014, Jun 6). On the Importance of Fairy Tales, Pychology Today.https://www.psychologytoday.com/us/blog/dreaming-freud/201406/the-importance-fairy-tales

Pagel, M. (2016). Anthropology: The Long Lives of Fairy Tales. Current Biology, 26, R275–R296. http://dx.doi.org/10.1016/j.cub.2016.02.042

Silva, S. G. & Tehrani, J. J. (2016). Comparative phylogenetic analyses uncover the ancient roots of Indo-European folktales. Royal Society Open Science, 3(1). https://doi.org/10.1098/rsos.150645