Jekaterina Belokoņa: Literatūra ir iespēja izaugsmei un piedzīvojumiem

Lasīšanas veicināšanas projekts “Bibliotēka” Latvijas sabiedrību uz lasīšanu un rakstīšanu mudina jau teju četrus gadus. Šī sociālā projekta idejas autore un iniciatore ir Jekaterina Belokoņa, un viņas pārraudzībā projekta īstenošanas gados paveikts gana daudz: izveidotas vairākas izglītojošas video sērijas par literatūru (“Kas ir literatūra?”, “Dzimtas grāmata”, “Iemīlēt grāmatu!” u.c.), izveidota izstāde “Dzimtas grāmata”, klajā nācis izdevums divos sējumos “Dzimtu ģerboņi mūsdienu Latvijā” un iedibināts arī Jauno rakstnieku konkurss. Intervijā piedāvājam ielūkoties Jekaterinas literatūras atklāšanas personīgajā pieredzē un viņas redzējumā par to, kāpēc ir tik svarīgi vēlēties pilnveidoties.

Pastāsti, kā aizsākās Tava darbošanās lasīšanas veicināšanas projektā “Bibliotēka”?

Vinstons Čērčils reiz teicis: “Katram cilvēkam savas dzīves laikā ir iespēja paklupt pār savu lielo iespēju.” Mana lielā iespēja bija turpināt to, ko mans vīrs bija uzsācis pirms vairāk nekā 25 gadiem – pievērst sabiedrības uzmanību literatūrai kā nozīmīgam kultūras elementam. Caur to kopjam un sargājam latviešu valodu, tādejādi arī rūpējamies par Latvijas valsts pastāvēšanu kopumā.

Tavs vīrs (Valērijs Belokoņs) un viņa dibinātā banka (Baltic International Bank) teju trīs gadu desmitu laikā ir atbalstījusi dažādus sociālus projektus, dažādu mākslas žanru projektus. Kāpēc tieši literatūra ir tā, kuru Tu esi izvēlējusies izcelt un tieši tā ir kļuvusi par redzamāko no bankas atbalsta virzieniem? 

Literatūra ir tautas identitātes un pašapziņas jautājums. Savā ziņā patriotisma izpausme. Man tas šķita tikai pašsaprotami, ka viss, kas ir darīts vairāku dekāžu laikā, iegūst savu zīmolu – Bibliotēka.

Literatūra daļā sabiedrības ieņem īpašu vietu un mūsu mērķis ir, lai šī sabiedrības daļa kļūst arvien lielāka. Ir grāmatas, kuras lasītas vairāk nekā vienā paaudzē. Neapšaubāmi, literatūra vienmēr ir bijusi sociālās dzīves atspoguļojums un viens no kultūras procesu virzītājspēkiem. Literatūra māca skaistumu, labestību, veido morāles principus. Tā palīdz saprast sevi un apkārtējo pasauli, audzina cieņu pret pagātni. Lai izvairītos no maldīšanās un lieki nekavētos, šajā mācīšanās ceļā lielu atbalstu sniedz īstajā laikā atrastas īstās grāmatas. Bibliotēka kā lasīšanas veicināšanas projekts palīdz ieraudzīt šīs iespējas.

Tu runā par pieaugšanu individuālā līmenī. Varbūt vari šo stāstu papildināt – kā literatūra un pieaudzis cilvēks Tavuprāt ietekmē sabiedrību plašākā mērogā?

Sociālas pārmaiņas var notikt dažādā ātrumā un intensitātē. Cilvēks kā indivīds ir neatņemama sabiedrības sastāvdaļa, un, mainoties vienam cilvēkam, notiek izmaiņas arī viņa apkārtējā sabiedrībā, vidē. Tas ir projekta Bibliotēka sociālais uzdevums – iedvesmot, rādīt labo piemēru. Tas, savukārt, rada pozitīvus impulsus, un, tā kā sabiedrībā nepārtraukti notiek enerģijas apmaiņas process, tad šie reizēm ļoti mazie impulsi spēj ietekmēt tos cilvēkus, kas ir atvērti pārmaiņām. Kā esmu novērojusi, vēlme pilnveidoties ir “lipīga”. Tas ir labi, jo pieaugot to cilvēku skaitam, kuri, pārfrāzējot Raini, ir gatavi “mainīties uz augšu”, mums saīsinās ceļš līdz nobriedušai sabiedrībai, kurai ir iespēja dzīvot labklājībā. Pilnvērtīga sabiedrība ir nākotnes kapitāls.

Kuri, Tavuprāt, ir Bibliotēkas lielākie sasniegumi?

Viss sākas ar sevi, un lielākā uzvara ir uzvara pašam pār sevi. Varbūt tas skan savtīgi, bet es uzskatu, ka lielākais projekta Bibliotēkas sasniegums ir tas, ka es pati sāku lasīt vairāk. Un, ja tas, ko cilvēks dara, spēj ietekmēt viņu pašu, tas nozīmē, ka izvēlētais ceļš ir īstais. Mēs nākam šai pasaulē, lai gadu gaitā pilnveidotos, kļūtu labāki, iegūtu zināšanas un pieredzi. To visu spēj dot tāda nodarbe kā grāmatu lasīšana.

Protams, ievērojams ir arī projekta pienesums, literatūras nozarei Latvijā. Ar jauno rakstnieku konkursa palīdzību mēs veidojam labvēlīgu vidi rakstniecībai un ar sabiedrībā atpazīstamu un talantīgu cilvēku piemēru, motivējam cilvēkus lasīt. Mūsdienās daudzi dod priekšroku internetam – tā vietā, lai paņemtu grāmatu un sameklēt atbildi. Meklētājs internetā ir visīsākais, visātrākais un, diemžēl, arī visšaurākais ceļš – ievadīt jautājumu internetā un dažu sekunžu laikā saņemt miljoniem atbilžu, no kurām visbiežāk izvēlamies pirmo. Internets piedāvā gatavu informāciju, kamēr literatūra māca, izglīto, paplašina redzesloku. Literatūra māca dzīvot, vērot un meklēt, un, kas galvenais, liek domāt pašiem.

Kuras no Bibliotēkas iniciatīvām vai aktivitātēm Tev personīgi ir simpatizējušas visvairāk?

Vienmēr ir grūti sākt ko jaunu, jo pirms jauna sākuma allaž pārņem nedrošības sajūta, bailes no nezināmā, kritikas un neveiksmes. Interesanti, ka šāda problēma pastāv ne tikai uzvedības psiholoģijā, bet arī fizikā – kad ķermenis ir miera stāvoklī, lai to iedarbinātu, ir jāpieliek daudz vairāk pūļu nekā, lai paātrinātu jau kustīgu objektu. Līdz ar to visspilgtāk atmiņā palikusi Bibliotēkas pirmā iniciatīva “Kas ir literatūra?”. Pati pirmā bibliotēkas iniciatīva, ar ko mēs sākam šo projektu bija video stāstu sērija par to, kas ir literatūra. Šīs košās atmiņas veido epizodes no tā, kā mēs uzdrīkstējāmies doties ciemos pie cilvēkiem, un viņi piekrita mums izrādīt savas privātās bibliotēkas, kas ir līdzīgi, kā atklāt daļu no savas dvēseles. Tas bija pārsteidzoši, jo mēs tomēr esam tāda rezervēta tauta – labāk neizcelties, palikt maliņā. Pat tad, ja runājam par fantastiski talantīgiem cilvēkiem, kam ir, ko stāstīt, pieņemts to vairāk paturēt sev, nevis rādīt un dot citiem. Taču toreiz notika pretēji ierastajam, un mūsu komandai bija tas gods iepazīt Kārinas Pētersones tēva un vectēva veidoto privāto bibliotēku, mums bijā ārkārtīgi interesanti viesoties pie Rundāles pils bibliotēkā un šo sarakstu varētu turpināt. Ikviens cilvēks, kuru izdevās iepazīt Bibliotēkas pirmās iniciatīvas laikā, vismaz manā atmiņā un emocijās paliks uz mūžu.

Kādas ir Tavas personiskās attiecības ar literatūru? Kā Tu pati izvēlies grāmatas, ko lasīt?

Man pašai šķiet, ka bērnībā lasīju par maz, varbūt tieši tas arī ir pamudinājis mani izvēlēties literatūru kā šī projekta prioritāro tēmu. Par savām attiecībām ar grāmatām es vēl joprojām varu teikt, ka tās ir veidošanās etapā. Attiecību veidošanā ar grāmatām velku paralēles tam, kā veidojas cilvēku savstarpējās attiecības. Reizēm tās veidojas uzreiz, reizēm gluži otrādi – kopīgs neatklājas itin nekas. Ir gadījumi, kad uztver grāmatu kā draugu, pie kura gūt mierinājumu, citreiz vērsies pie tās kā pie laba sadarbības partnera, kuram noteikti atradīsies īstais padoms. Mani ļoti uzrunā profesionālā literatūra par psiholoģiju, attiecību veidošanu, mārketingu un komunikāciju, par garīgumu. Pēdējā laikā esmu aizrāvusies ar britu un franču rakstnieku romānu lasīšanu. Es nesteidzos izlasīt daudz grāmatu, drīzāk baudu lasīšanas procesu. Man patīk saprast, iedziļināties, pamanīt kādu spilgtu domu, pārdomāt to un atgriezties pie tās. Paralēli lasu vairākas grāmatas – pēc noskaņojuma.

Kā Tu iztēlojies projekta nākotni?

Atbildēšu filozofiski. Šo projektu uzlūkoju kā ceļvedi literatūras un grāmatu pasaulē, kas palīdz attīstīt prātu un maņas. Es ļoti vēlos, lai projekts Bibliotēka turpinās, pilnveidojas un pārtop par tādu intelektuālu literāru kustību, kurai gribētos sekot un kļūt par tā sastāvdaļu.

Tev noteikti ir kāda atziņa, ko esi guvusi šī projekta laikā, kas noderētu arī mūsu lasītājiem.

Dzīve nav iespējama bez kļūdām. Tās var būt apzinātas vai nejaušas, bet būs. Dzīve māca mums uzņemties risku un atbildību par savu rīcību, turpretim literatūra ļauj, ne ar ko neriskējot, piedzīvot ļoti spēcīgas sajūtas, mesties galvu reibinošos piedzīvojumos, un pēc tam, kad aizvērts grāmatas vāks, ļauj būt gatavam just un piedzīvot arī reālajā dzīvē.

Varbūt vēlies kaut ko piebilst intervijas noslēgumā?

Es no sirds vēlos pateikties ikvienam, kas seko projektam Bibliotēka un atbalsta mūsu darbību. Mēs centīsimies radīt arvien jaunas un interesantas iniciatīvas. Mūs nekas neiepriecina vairāk kā jūsu prieks un katrs jauns lasītājs!