Grāmata kā instruments bērna attīstībā

Grāmata nav tikai objekts, kas veicina burtu apguvi vai rosina uz lasīšanu. Tā var kalpot arī daudz dziļākam mērķim – emocionālās saiknes veidošanai un stiprināšanai starp bērniem un vecākiem, uzskata Jeļena Aleksejeva, viena no lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” video sērijas “Iemīlēt grāmatu!” dalībniecēm.

Audzinot savu mazo, 3 gadus veco dēliņu Jaroslavu, Jeļena ar vīru pievērš uzmanību grāmatu kvalitātei un tam, lai tās kalpotu multifunkcionāliem mērķiem – gan lasīšanai, gan savstarpējo attiecību veidošanai, gan bērna sensorikas un citu maņu attīstībai. Vairāk par Aleksejevu ģimenes lasīšanas stāstu šajā rakstā, kas tapis speciāli TVNET, sadarbībā ar latviešu literatūras mecenāta “Baltic International Bank” iniciēto projektu “Bibliotēka”.

”Jā, mūsdienās ir ļoti vienkārši – var bērnam ieslēgt multfilmas un iedot gadžetus, bet tad jau vecāks nepiedalās sava bērna audzināšanā,” intervijā pauž Jeļena, un sarunas laikā rodas priekšstats, ka viņas ieteikumus bērnu grāmatu izvēlē varētu ņemt vērā jebkurš vecāks, kura bērns vēl atrodas pirms-lasīšanas posmā. Jeļena lielu vērību pievērš detaļām un brīžam it kā sīkām un šķietami pat mazsvarīgām lietām, tomēr, viņas stāstījums atklāj, ka katra kustība un katra izvēle izdarīta apzināti – ar kādu noteiktu mērķi bērna nākotnes vārdā.

“Grāmatas patīk lasīt gan man pašai, gan manam bērnam,” viņa stāsta. “Mums tā ir ikdienas tradīcija kopš viena gada vecuma – lasīt pasakas –, un dēls to arī ļoti sagaida. Es uzskatu, ka grāmatu lasīšana ļoti satuvina cilvēkus, jo īpaši lasīšana priekšā bērnam. Atceros bērnu psiholoģes un Jaroslava mazuļu skolas skolotājas teikto, ka bērniem piemīt viena īpašība – viņiem nav interesanti klausīties savos vecākos. Tāpēc ir jāatrod veids, kā panākt šo ieklausīšanos, un šeit palīgā var nākt grāmatas. Šis process var veicināt izveidot to saikni ar bērnu, kuru, iespējas, citādā izveidot būtu grūtāk.”

Jautāta par to, kā tas izpaužas ikdienā, Jeļena stāta, ka viņa vīrs lasot grāmatas latviešu valodā, bet viņa pati krievu valodā, līdz ar to Jaroslavs vienlaikus apgūst gan abas valodas, gan abu valodu alfabētus. “Kad dēls bija vienu gadu vecs, sākām apmeklēt mazuļu skolu, kur mūsu pirmā skolotāja daudz stāstīja par to, kā attīstīt bērnu ar grāmatu palīdzību. Esmu apguvusi arī online kursu par mazuļu apmācību mājās, kuru rīkoja agrīnās attīstības skolotāja. Kas viņiem patīk? Kam būtu jāpievērš uzmanība? Kādas grāmatas izvēlēties un kādas neizvēlēties. No šiem avotiem es guvu daudz mācību, ko šobrīd pielietoju praksē.”

Stāstot par dažām no tām, Jeļena min, ka sākumā grāmatas bērnam atstāstījusi, ne tik daudz lasījusi priekšā. Vēlāk, izvēloties grāmatas mazuļa bibliotēkai, uzmanība vērsta gan uz grāmatas formu, gan saturu. “Sākumā mēs pirkām viņam tikai grāmatiņas no cietā kartona – tādas, ko mazs bērns nevar tik viegli saplēst. Grāmatas bija fiziski mazas, jo bērnam trūkst pacietības, un, kā reiz, ar grāmatu lasīšanu var to attīstīt. Pirmajās grāmatās bija vai nu dzejoļu izlase vai nu viena pasaka. Savukārt tagad mēs jau lasām biezas grāmatas, pasaku krājumus, piemēram, tagad lasām Vinniju Pūku.”

Būtisks ir arī grāmatu saturs. Jeļena izvairās pirkt grāmatas, kurās tēli attēloti ievērojami citādāk, nekā dzīvē: “Dodu priekšroku grāmatām, kurās, piemēram, dzīvnieki ir nevis zīmēti, bet nofotografēti, lai bērns jau  no mazotnes veido izpratni par to, ka pasaku kaķis Runcis zābakos ar cepuri un zābakiem kājās nav tas pats kaķis, kas skraida ārā un dzīvo pie kaimiņiem. Īpaši aktuāli tas bija pašā sākumā, kad bērns bija vēl mazs. Arī šī bija viena no mūsu skolotājas rekomendācijām. Tagad, protams, mēs lasām burvju un tautas pasakas par dzīvniekiem, kuri ir attēloti cilvēku drēbēs, un bērns jau saprot ka tie ir pasaku dzīvnieki. Šobrīd, kad bērns jau ir paaudzies, mums patīk pirkt viņam arī grāmatas, kas jau sniedz papildus informāciju, piemēram, grāmatas, kurās dzīvnieki attēloti savā vidē – tas palīdz viņam saprast, ka, piemēram, kamielis dzīvo tuksnesī un ka papagailis dzīvo džungļos. Tāpat man patīk grāmatas ar tekstūrām, kuros ir ielīmētas spalvas vai pūkas, jo maziem bērniem ļoti svarīga sensorika, visu pamēģināt un pataustīt – jo īpaši pašos pirmajos gados. Tas arī palīdz viņiem mācīties.”

“Izvēloties grāmatas, es dodu priekšroku attīstošām grāmatām un žurnāliem, kā arī literatūrai, kurā apskatītas Jaroslavam interesējošas tēmas – šobrīd tās ir mašīnas,” Jeļena turpina. “Pirmkārt, tas ir saistoši pašam bērnam, jo ar sevi interesējošu grāmatu viņš labprāt darbojas ilgi, un, otrkārt, es arī panāku savu mērķi – to, ka bērns iepazīstas ar burtiem vai risina kādu uzdevumiem. Arī apgūstot burtus, ņemam to vērā – mums ir vairākas alfabēta grāmatas, tomēr viņam mīļākā ir tieši par mašīnām. Burtu apgūšanā liels palīgs ir magnētiskā ābece – ļoti interesanta rotaļlieta, kur man uzdāvināja kolēģe. Reiz tā piederēja viņas meitai, un palīdzēja viņai iemācīties lasīt, tagad ar tās starpniecību latīņu alfabētu mācam mūsu dēlam. Šī ābece ir atšķirīga ar to, ka tā sniedz iespēju burtiņus ne tikai redzēt, bet arī aptaustīt – ir kā sīkums, tomēr maza bērna attīstībā tas ir būtiski. Šādā veidā ar bērnu darbojoties caur dažādiem uztveres stimuliem, bērnam palielinās izpratne par pasauli un arī vārdu krājums. Piemēram, bērnu dārzā mums saka, ka Jaroslavam ir diezgan attīstīta runa un ka var just, ka ar viņu ir strādāts.”

“Patiesībā, man nav nekas speciāli jādara, jo mans bērns patiešām ļoti mīl grāmatas,” Jeļena novērtē sava darba rezultātu. “Jāatzīst gan, ka mums ir diezgan ierobežots laiks, ko bērns pavada pie televizora, skatoties multfilmas. Savukārt grāmatas vienmēr ir pieejams brīvi. Es tās neslēpju. Grāmatas brīvi stāv viņa istabā un viņš var jebkurā brīdī paņemt kaut ko no plaukta, pašķirstīt pats vai atnest man vai tētim, lai mēs palasām viņam priekšā.”

“Es uzskatu, ka grāmatu lasīšana ir atpūta dvēselei. Tā attīsta fantāziju. Tas ir tāds kā ceļojums. Kad tas ir galā, paliek emocijas – dažreiz uz visu dzīvi – un atmiņas par to. Ar labu grāmatu ir līdzīgi,” viņa noslēdz.