Lai radītu interesi par burtiem, mamma dēlam izveido pašam savu grāmatu

Dažkārt, lai bērns apgūtu dzīvē tik ļoti nepieciešamo lasītprasmi emocionāli patīkamā veidā, vecākiem ir jāliek lietā izdoma, un reizēm šī izdoma atmaksājas ar uzviju. Tā noticis Eihmaņu ģimenē – vienā no lasīšanas veicināšanas projekta “Bibliotēka” jaunās video sērijas “Iemīlēt grāmatu!” dalībnieku ģimenēm. Lai iedvesmotu dēlu iepazīt burtus, mamma Līva radījusi tieši dēlam piemērotu alfabētu, kura ilustrācijas un stāstus tagad iemīļojuši arī citi bērni Latvijā. Sākotnējā ideja ir pārtapusi pašreiz populārajā grāmatā “Puiku alfabēts”. Sīkāk par Eihmaņu ģimenes lasīšanas stāstu šajā rakstā, kas tapis speciāli Tvnet, sadarbībā ar latviešu literatūras mecenāta “Baltic International Bank” iniciēto projektu “Bibliotēka”.

Šodien galvenais grāmatas “Puiku alfabēts” iniciators Ernests (7 gadi) ir liels lasītājs, un arī viņa māsa Nora (3 gadi) ir aktīvā burtu apguves procesā. Ernests pats stāsta, ka grāmatas viņam patīk tāpēc, ka tās lasot var izdzīvot visa veida emocijas – priecīgas, smieklīgas, dusmīgas – un tajās izklāstīti visdažādākie notikumi – dažās ceļo, dažās cīnās, dažās notiek vēl citas interesantas lietas.

Mamma Līva un tētis Mārtiņš stāsta, ka burtus Ernests sācis iepazīt tikai ap četru gadu vecumu. “Droši vien daudziem tas šķiet vēlu, tomēr pirms šī vecuma Ernestam nebija pilnīgi nekādas intereses par burtiem,” stāsta Līva.

“Nespējām viņu ieinteresēt ar nevienu no pieejamajām darba burtnīcām un alfabēta grāmatām. Uz maniem aicinājumiem iepazīties ar savu, mammas vai tēta burtiņu viņš protestēja, sakot, ka negrib mācīties, un ja es viņam likšu to darīt, tad viņš nekad mūžā tos burtus nemācīšoties,” mamma atstāsta dēla reakcijas. “Lai iedvesmotu dēlu iepazīt burtus, radās ideja uzzīmēt burtu plakātu ar ilustrācijām, kas interesē tieši viņu. Mēģināju noķert viņa pasaules skatījumu, uztvert to, kādi tēli, ilustrācijas un stāsti uzrunātu un ieinteresētu viņu posmā, kurā aktuāli ir briesmoņi, mošķi un cīņas, bet pāri visam – labestīgums un taisnīgums. Ernestam kļuva interesanti – tas viņam bija aizraujoši.” Grāmatas tapšanas laikā Ernests zibenīgi apguva burtus un lasītprasmi.

Lai arī sākotnēji bija iecerēts sienas plakāts ar ilustrācijām, jau pirmajai ilustrācijai tapa stāsts, kas ieinteresēja dēlu vēl vairāk. Tā pamazām divu gadu laikā tapa materiāls veselai grāmatai. Grāmatā mamma Līva apkopojusi 33 stāstus – katram burtam ir radīts savs stāsts, katrā stāstā izmantoti pēc iespējas vairāk vārdi, kas ir atbilstoši izvēlētajam burtam. Stāsti ir viegli uztverami, pietiekoši gari, lai būtu interesanti un spētu noturēt uzmanību, un pietiekoši īsi, lai interese nezustu un gribētos dzirdēt vēl nākamo un nākamo. Teksts grāmatā ir rakstīts ar lielajiem burtiem, lai bērniem, kuri tikko sāk vilkt kopā burtus vai jau pamazām lasa, ir pašiem iespēja lasīt stāstus un noķert lasītprieku.

Alfabēta veidošanā esot iesaistīta visa ģimene un ne tikai. Tētis Mārtiņš stāsta, ka katrs zīmējums un katrs stāsts pirms iekļaušanas grāmatas gala versijā, pirmkārt, tika testēts uz Ernestu. “Skatījāmies, vai deg acis un vai viņam ir interese. Tālāk katrs elements tika nodots izvērtēšanai un apspriešanai gan manas, gan Līvas WhatsApp ģimenes grupās. Tā kā mana mamma ir skolotāja, tad viņa lasīja stāstus priekšā arī savai audzināmajai klasei, lai novērotu arī nedaudz vecāku bērnu interesei. Tā, pamazām mēs visu grāmatas saturu kopīgi pārbaudījām un arī noslīpējām.”

“Dažreiz jau bija tā, ka šķita, ka vienai būtu visu vieglāk izdomāt, izlemt un uzzīmēt, nekā iesaistīt tajā visā Ernestu un vēl citus,” atzīstas Līva. “Lai gan process ne vienmēr bija viegls, rezultāts ir tiešām veiksmīgs. Šobrīd cilvēkiem ir pieejams ne tikai alfabēta plakāts, bet arī grāmata un krāsojamās lapas.”

“Tas patiesībā ir milzīgs rīks, kā caur interesantiem tēliem radīt bērnam interesi par burtiem. Turklāt, lai gan šis alfabēts ir diezgan puicisks, tas nav domāts tikai puišiem,” turpina Mārtiņš. “Tikpat labi to varētu saukt arī par piedzīvojumu alfabētu – tas būtu tikpat atbilstošs nosaukums.”

Intervijas laikā Ernests projektam “Bibliotēka” pačukst priekšā, ka mamma pašreiz zīmējot arī alfabētu māsai. Arī pati Līva atklāj, ka Nora vēlas krāsojamās darba lapas ar taureņiem, kas ilustrē “T” burtu, un bēdājoties, ka tādas viņai vēl neesot.

Jautāti par to, kā izvēlas bērnu grāmatas savai mājas bibliotēkai vecāki atbild, ka seko pašu bērnu interesēm. Šobrīd ģimenē tiekot lasītas gandrīz tikai bērnu grāmatas. Pašiem savu grāmatu lasīšanai laiks esot rūpīgi jāieplāno. “Ernests nu jau pats ir lasītājs, un mēs pērkam tikai tās grāmatas, par kurām viņš pats izrāda interesi,” atbild Līva. “Nu jau esam arī apjautuši, kāds grāmatas patīk klausīties Norai,” papildina Mārtiņš.

“Vēl mūsu bērni lasa dažas no mūsu pašu bērnības grāmatām. Piemēram, Ernests ir jau divas reizes izlasījis vienu grāmatu, kas man pašam bērnībā bija mīļa – Oles Lunda Kirkegora “Gumijas Tarzānu”,” tētis turpina. “Tomēr visam ir arī otra puse – citu mediju nogriešana. Mūsu mājās nav tā, ka televizoram un mobilajam telefonam būtu ļauta pieeja visu laiku – mēs to limitējam, līdz ar to bērniem vienkārši nākas darīt kaut ko citu. Šādā veidā, samazinot laika apjomu, kas tiek veltīts vienam medijam, atliek laiks un rodas vajadzība pievērsties grāmatai – kā cita veida medijam.”

Lielākais ieguvums no šādas darbošanās ar bērniem un viņu uzmanības vēršanas grāmatu pasaules virzienā esot tas, ka bērni spējot brīvi un labi izteikties situācijās, kad esot jārunā – viņiem esot labi attīstīta valoda. Tāpat vecāki uzsver grāmatu nozīmi bērna iztēles un fantāzijas rosināšanā. Arī pats Ernests piekrīt un atklāj, ka lasot grāmatas, viņš iztēlojas, ka viss uzrakstītais notiek īstenībā.