Agnese Berkolde: Pasaule bez drukātām grāmatām

Eseja skolēnu konkursam projekta “Bibliotēka” ietvaros. 

Agnese Berkolde, Rūjienas vidusskola, 12. klase

Es dzīvoju 21. gadsimta pasaulē – pasaulē, kur tiek veidotas jaunas un radošas idejas, pasaulē, kas ir orientēta uz  naudu, pasaulē, kurā joprojām tiek būvētas bibliotēkas kā vērtīgākās informācijas krātuves, bet no kurām arvien vairāk attālinās jaunieši, kuru dzīve norit gadžetu vidē. Es  sevi uzskatu par savādnieci, jo vēl joprojām vēlos, lai grāmatas veidotu tikai no papīra. Tas ir vienīgais vides kaitējums, kam es redzu labumu. Pasaule bez drukātām grāmatām būtu tukša. Es vārdus uz papīra, kuri izteikti ārpus digitālā ierobežojuma, uzskatu par vērtīgāko, ko glabāt.

Lasot dažādas grāmatas, es uzzinu, kas ir zinātnes attīstība. Progresējošā zinātne, kura pārsteidz ar tehnoloģiju daudzveidību un attīstību, liek just gan cilvēka visspēcību, gan indivīda niecību laikā un telpā. Lasot es saprotu, kā notiek procesi, taču nekad nejūtu savu niecību grāmatā, jo tā man ir tuva, tā ir īsta. Es piekrītu pirms kāda laika pašas formulētajam  apgalvojumam, ka grāmatā nav iespējams samelot, un tas ir tāpēc, ka grāmatu var just. Jā, grāmatai ir izveidots ķermenis, pirms es to lasu; taču, kad es lasu, tā ir tikai mana interpretācija, un es nemeloju sev. Grāmata ir viss. Grāmata ir debesis un zeme, prāts un emocijas, tumsa un gaisma, radošums un rutīna, tā ir  matērija, tai ir forma.  Tā dod materiālu un garīgu bagātību. Grāmatā ir balanss starp diviem cilvēciskās pasaules pretstatiem – vīrieti un sievieti. Grāmatā ir šī femīnā un maskulīnā enerģija. Fizikā tas ir pluss un mīnuss, filozofijā – iņ un jan. Lasot var just grāmatas spēku, spēku, kurā iespējama saplūsme ar to. Tas piemīt, protams, tikai grāmatai papīra formātā. Grāmatas, kurām nav iespējams atrasties manās plaukstās, es neuzskatu par grāmatām, jo es gribu grāmatu sajust, sataustīt, sasmaržot.

Pasaule bez drukātām grāmatām ir pasaule, kurā mēģina ierobežot cilvēku, kontrolēt tā laiku, kurā māca zināt, bet ne just, tā kļūst nejūtīga, bezpersoniska, konkurējoša, nevis konkurētspējīga un par daudz tehnokrātiska. Grāmata, kura lasāma internetā, ir degradējoša, turpretim drukāta – ir evolucionējoša. Tā māca mācīties, māca uzzināt, māca attīstīties un uzdrīkstēties darīt to, ko es nevēlos, ko citi negaida, no kā man bail. Elektroniskā vide manī bailes rada ik sekundi.

Dzīves jēga tiešām ir atrast savu talantu, bet uzdevums – atdot to citiem, kā reiz ir domājis gleznotājs un grafiķis Pablo Pikaso, taču bez drukātām grāmatām es to nezinātu, jo drukātam tekstam es pieskaros ar dvēseli.

Ir  daudz lielisku speciālistu, bet nav daudz labu lasītāju, es esmu laba lasītāja. Cilvēka attiecībām ar grāmatu ir „ieguvējs – ieguvējs” princips – noteikta pārliecība. Grāmata ar cilvēku draudzējas, grāmata ir saule, kura cilvēkam mēteli novelk ātrāk nekā vējš. Īstā grāmata nekritizē, jo tā nav muļķe, tā nemāca darīt to, ko dara visi. Tā izsaka atzinību, tādējādi liekot cilvēkam pilnveidoties, un nestrīdas, jo tai nav vajadzīga cīņa par enerģiju, jo tā pati ir enerģija. Es arī pārsteidzošāko, šokējošāko grāmatu, kura noraida pieņemtos stereotipus, lasu ar mieru, jo grāmatu pasaule ir miers, tā ir mana pasaule, un manā prātā  ir vairāk nekā divas domas, tāpēc  daudz laika nepavadu elektroniskajā telpā.

Pasaulē bez saules, respektīvi, bez grāmatas es negribētu dzīvot. Es vēlos izvēli būt saulē un kopā ar sauli, varbūt cilvēki gan sauli, gan drukātu grāmatu nenovērtē tā, kā to  vajadzētu. Drukāta grāmata iekrāso dienas domas un prātu  aicina pastaigā. Grāmatas bibliotēkās ik ar vārdu pārvērš snaudā iemigušās domu krātuves par pamošanās brīdi, par zināšanām. Un tiem, kuri nedomā, bailes rada domātnespējīgi skaļie cilvēki, kuri baidās un nelasa iespiestos tekstus. Bet es dzīvoju šajā laikā, kurā viss ir mainīgs un brīvs, bez bailēm un ar patiku pret drukātām grāmatām. Un šādai grāmatai ir tuva saistība ar dabu. 20. gadsimta latviešu rakstnieks Edvarts Virza teicis: „Tikai tas, kas dzīvo vaigu vaigā ar zemi, var iet visam cauri, neko nesamaitādams.”

Man, zinot drukātas grāmatas spēku, vienmēr kaut kā trūkst, kad esmu tiešsaistē, trūkst pārliecības, rodas šaubas par vārdu nozīmi internetā, un tas pieredzējušiem lasītājiem, par kādu uzskatu arī sevi,  rada gandrīz tikai nepatīkamas izjūtas. Taču, kad lasu vai rakstu vārdus uz papīra, tās ir paslēpes, kurās tikai es zinu, ko man kas nozīmē. Medicīniski nav pierādījumu, ka caurvējš veicina saaukstēšanos, taču, kad lasu internetā, es pastāvīgi jūtu vēju un pēc tam slimoju. Vārdi internetā cīnās cits ar citu par vietu, kurā tiem tiek saprasta jēga. Elektroniskās vides vārdos, tajos burtu salikumos, nav jūtu, nav nekā, nav patiesuma, un lasīt ko tādu ir viegli.  Maznozīmīgas, bezveidīgas kustības, un burti parādās uz datora ekrāna. Un ir cilvēki, kuri tērē savu laiku, veidojot ilūzijas, tā vietā, lai redzētu realitāti un palīdzētu sev, paņemot rokās grāmatu.

Dzīvē noteikti ir daudz skaistu lietu. Un vairums no tām nemaz nav lietas. Man tās ir mērķis, mīlestība, kas nebeidzas, viss, kam ticību dod drukātas grāmatas. Es rakstu, jo zinu, ka reiz iemācījušos sevi lasīt. Arhibīskaps Zbigņevs Stankevičs ir teicis:  „Vārdam ir jēga tad, ja tas nodod realitāti”. Es realitāti uztveru tikai drukātā grāmatā, kas man palīdz dzīvot arī ārpus grāmatām.

Jā, ja pasaulē nebūtu drukātu grāmatu, viss būtu skumji.