Jeļizaveta Klimanova: Pasaule bez drukātām grāmatām

Eseja skolēnu konkursam projekta “Bibliotēka” ietvaros. 

Autore Jeļizaveta Klimanova, Viļānu vidusskola, 12. klase

Astoņi trīsdesmit astoņi no rīta, ieeju vēl vēsajā klasē, eju uz savu vietu un veru vaļā sarkano ādas somu. Tukšs.

Daudzi noteikti tā iedomājas pasauli, kad tajā nav drukāto grāmatu. Iespējams, tā tas arī būtu, tomēr – nebūtu bijis grāmatu Vispār Nekad – būtu bijis kas cits. Nebūtu bijis grāmatu, pēkšņi  izdomātu ko citu. Taču bēdīgāk ir, kad pasaule bez grāmatām ir ne fiziskā,  bet gan garīgā līmenī.

Iedomājieties – pasaulē vairs nav grāmatu. Es iedomājos, un pirmais, par ko šausminos, – ko es tagad dāvināšu draudzenei svētkos? Jā, esmu tā, kas pa vecai modei uzskata, ka grāmata ir laba dāvana, jo nav svarīgi, ar ko cilvēks nodarbojas – par to noteikti ir sarakstīta grāmata. Ja cilvēks ir pavārs – recepšu grāmata. Ja rakstnieks – grāmata par krutu mediju tekstu rakstīšanu. Fiziķim – par molekulārfiziku. Daudzi domā, ka grāmatas ir slikta dāvana, jo par grāmatu uzskata vien daiļlitertūru, lasīt kuru bieži nav laika. Tāpēc labi, ka grāmatas vēl ir, vismaz vienam cilvēkam joprojām nevajag lauzīt galvu par idejām dāvanai. Tomēr, kāda būtu dzīve, ja grāmatu nekad nebūtu bijis?

Vai jūs pārdzīvojat par to, ka jums nav alkreta? Jūs bolāt acis, nesaprotat, par ko es runāju. Es bolu acis, jo nesaprotu, kā var nezināt, kas ir alkrets. Ja grāmatas drukātā veidā nekad nebūtu eksistējušas, mēs nepārdzīvotu par to, ka to nav. Cilvēkam jau tā pietiek dzīvē pārdzīvojumu; viņam nav vēlmes skumt par to, kā nav, ja to pirms tam vēl vajag izdomāt. Es, piemēram, neskumstu par molekulārfizikas likumu nezināšanu, jo mana pasaule vēl ar to nav saskārusies un es nezinu, kādu labumu man tā dod. Tāpat ar cilvēci. Ja cilvēce nekad nav saskārusies ar kaut ko, tā vai nu a) izdomā tai līdzīgu, alternatīvu formu jeb risina problēmu citādi (katrai problēmai vismaz 2 risinājumi!); b) dzīvo dzīvi tālāk. Attiecībā uz molekulārfiziku – ņemu parasto zīmuli un apvelku pēdējo variantu.

Apvilku iespiesta žurnāla testā b) variantu ar parasto; lai var vēlāk izdzēst. Tomēr nekas nebūtu jādzēš, ja pēkšņi viss jelkad iedrukātais pazustu. Tas gan skan sirreāli – kur tad grāmatu, laikrakstu tonnas būtu pazudušas? Sekojot kādam fizikas likumam, tās pārvērstos par kaut ko, jo tāpat jau vielas nezūd. Tātad, ja pēkšņi visas grāmatas pazustu, tad a) tās pašas transponētos par kaut ko citu; b) ātri tiktu izgudrots kas jauns; vai arī c) tas nav iespējams.

Ņemu savu, no biežās rakstīšanas īsu palikušu zīmuli un apvelku b) variantu. Tad atceros – nav jau kur apvilkt. Toties savu nostāju izteikusi esmu – ja pasaulē pēkšņi visi drukātie materiāli izzustu, mēs, cilvēce, izdzīvot varētu. Jau tagad tam ir risinājums, daudz kas ir pieejams tiešsaistes un interaktīvajā formā. Mēs ikdienā lasām par molekulārfizikas likumiem internetā, pildām mājasdarbus portālos, lasām ziņas un meklējam receptes tīmeklī. Mēs jau šo pasauli lēnām padarām par bezdrukainu. Un nevajag šausmināties par to, ka bez drukātām grāmatām nevar izdzīvot vai ka cilvēki kļūs stulbāki. Cilvēks var mācīties arī tur, (ar parasto zīmuli norādu uz datoru). Tie, kas grib, tie lasa, mācās un attīstās. Tie, kas negrib, nedara to pat ar pilnu plauktu daiļliteratūras un molekulārfizikas grāmatu.

Tas tiešām ir skumji, ja cilvēks dzīvo tik informatīvi pieblīvētā laicīgajā pasaulē; pasaulē, kur grāmatas – dažāda rakstura un gaumes – ir uz katra stūra, taču iekšā cilvēkā nav nevienas. Domāju, nelasīšana ir saistīta ar to, ka drukāto grāmatu apkārt ir tik daudz, ka to jau uzskata par tādu normu – rotājumu, kas vienmēr te ir, būs un paliks. Tāpat kā pie jūras dzīvojošie neiet katru dienu peldēties, tāpat arī cilvēki nelasa ik dienu blakus esošās grāmatas. Gan jau vēl būs laiks, tās te būs vienmēr, izlasīšu pēc tam. Turklāt to dažādība raibina acis – grūti saprast, pie kuras ķerties, ar kuru sākt. Un tad vēl viens aspekts, kas varētu ietekmēt daudzus un atstāt to iekšējās pasaules bez grāmatām – lasa tikai zubri. Taču mums nevajadzētu ietekmēties no tādiem cilvēkiem, kas tā domā un saka; liela iespēja, ka viņu pašu garīgā telpa iztiek bez šī priekšmeta.

Nav svarīgi, vai drukātās grāmatas pazustu pēkšņi, vai nekad nebūtu bijušas, vai arī neeksistē kāda konkrēta indivīda dzīvē, tā jebkurā gadījumā ir negatīva pieredze, jo grāmatas, kaut arī aizņem daudz telpiskās vietas, tomēr ir svarīgas mūsu dzīvē. Galu galā grāmatām, it īpaši drukātajām, ir daudz plusu – tās mums ļauj izklaidēties, ļauj mācīties, tās ir laba dāvana, turklāt, vajadzības gadījumā ar tām var arī aizsargāties.

Jā, to pielietojums tiešām ir plašs, taču jau astoņi četrdesmit, apsēžos savā vietā un palūdzu klasesbiedram aizdot man grāmatu – sākas stunda.