Trīne Žagare: Pasaule bez drukātām grāmatām

Eseja skolēnu konkursam projekta “Bibliotēka” ietvaros. 

Autore Trīne Žagare, Cēsu Valsts ģimnāzija, 12. klase

Uz papīra rakstīti vārdi dzīvo ilgāk nekā izteikti. Ikreiz tos pārlasot, interpretējums var atšķirties. Katrs cilvēks citādāk uztver vienu un to pašu teikumu, domu, vārdu savienojumu. Lasītāji nesāks domāt vienādi arī, ja izvēlēsies lasīt vienādu literatūru. Grāmata ir starpnieks. Bērnībā tā savieno bērna un tā tuvinieku pasauli, pieaugot lasīšana var būt avots, no kā smelties padomu, iemantot emocionālo balansu citām dzīves nodarbēm, varbūt tādējādi gūstot arī atbalstu un patvērumu. Uz papīra rakstītais nenoveco, tas gadu gaitā uzkrāj sevī emocijas un palīdz atmiņām nenovecot. Grāmata ir kā tilts starp cilvēkiem, tā ir iespēja radīt divu pasauļu saskares punktu. Tas notiek neatkarīgi no tā, vai šie cilvēki ir radinieki vai nav.

Lasīšana bērnam priekšā attīsta viņa spēju iztēloties un, izmantojot gūto pieredzi, būt režisoram sevis radītā filmā. Tas rada vidi, kurā bērns var iejusties tēlā, iepazīstot sev tuvo un ne tik patīkamo, piedzīvojot bailes un prieku raisošus mirkļus. Tas veido nostāju un rada par savu viedokli pārliecinātu personību, kas ir arī saprotoša pret citiem. Turklāt visbiežāk priekšā lasītājs ir bērnam tuva persona, piemēram, vecāki vai vecvecāki. Viņu ziņā ir arī grāmatas izvēle. Katram ir sava motivācija, kādēļ no plaukta tiek paņemta konkrētā grāmata, katrs ar to grib ko pateikt klausītājam. Vecmāmiņas izvēle noteikti atšķirsies no vecākā brāļa izvēles, un arī to lomas maza bērna dzīvē ir pilnīgi atšķirīgas. Vecmāmiņa varbūt izvēlēsies sev bērnībā lasītu grāmatu, ar kuru asociē laimīgus brīžus savā dzīvē, tādēļ vēlas šo laimi nodot arī mazbērnam. Lasot priekšā, tiek pārmantota mīlestība pret grāmatu, tās tēliem, kas ir viņā pašā, jo mazs bērns ir jūtīgs, sajūt emocijas, kas strāvo no otra. Bez drukātām grāmatām nav iespējams nodot tik personīgas izjūtas. Tikai bērna vecumā prāts vēl ir tīrs kā balta lapa, uz kā noliktas krāsas, lai sāktu rakstīt un zīmēt. Tuvinieku uzdevums ir pasniegt, viņuprāt, piemērotākās krāsas. Bērns pats izvēlēsies un sajauks savu toņu gammu, taču tā būs veidota no daudzu nozīmīgu, svarīgu viedokļu salikuma. Tas ir labākais, ko sniegt jaunai personībai, – labāko no sevis pieredzētā, vai tā būtu Jāņa Jaunsudrabiņa „Baltā grāmata” vai Džoannas Ketlīnas Roulingas „Harijs Poters”. Nozīmīgākais ir cilvēks, kurš skaļi izsaka uz papīra rakstīto, tomēr bez teksta nebūtu iespējams šis savienojums starp cilvēkiem.

Arvien svarīgāka kļūst audiogrāmatu loma, jo tās var klausīties gan tie, kuri vēl neprot lasīt, gan tie, kuri vairs nespēj lasīt. Tās ierunājuši cilvēki, kas prot rakstītus vārdus pārvērst emocijās, izdarot to tik neitrāli, ka klausītājs pats var izlemt, no kāda rakursa raudzīties un dzirdēto. Klausītājam ir sasaiste arī ar šo grāmatas lasītāju, lai arī abi neatrodas blakus. Protams, sasaiste nav tik tuva, kā ar tuvinieku, kurš lasa priekšā, bet tāpat tiek nodotas un raisītas emocijas. Latvijas Radioteātrī klausāmās grāmatas ir manas vecvecmāmiņas saikne ar viņai pazīstamo, kopš pati vairs nevar izlasīt grāmatu drukātos burtus. Arī es bērnībā klausījos grāmatas audio formātā, tās veidojušas manu vārdu krājumu, un dažādo tēlu iepazīšana palīdzējusi formulēt savus uzskatus un nostāju par svarīgiem jautājumiem, nopietnām tēmām. Tolaik noklausījos visas tautas teikas un pasakas, kas bija pieejamas, bet, kad iemācījos lasīt, man vairs šāda literatūra nebija aktuāla. Tomēr, ja nebūtu noklausījusies tolaik, visdrīzāk nebūtu izlasījusi arī vēlāk. Arī šāda veida lasīšana ir nozīmīga gan bērnam, gan vecam cilvēkam, lai tiktu domāts un spriests, stimulēta smadzeņu darbība un veidots individuālais redzējums, viedoklis.

Aiz katras digitāli ierakstītas grāmatas ir uz papīra drukātā, jo bez iespiešanas tehnikas nebūtu iespējama grāmatu pārmantojamība tolaik, kad vēl nebija tehnoloģijas. Nebūtu iespējams izveidot vairākus eksemplārus grāmatai, lai tā neizzustu gadu gaitā. Par meistardarbiem ar lielu vērtību tiek uzskatītas pirms vairākiem gadsimtiem tapušas grāmatas, kas palīdz veidot sapratni par vēsturi, to laiku sabiedrību, tā ļaujot cilvēkam izprast savu izcelsmi. Bez iespiešanas iekārtas šo grāmatu eksemplāru nebūtu. Nevarētu mācīties no jau pieredzētā, citu pieļautajām kļūdām, katram viss būtu jāiepazīst un jāizprot pašam. Pasaules izzināšanas process ieilgtu par daudziem gadu simtiem, jo tikai minimālam cilvēku skaitam būtu iespējams uzzināt kāda ģēnija domas. Tas parāda, cik trausla ir cilvēka emocionālā, garīgā un arī radošā pasaule. Kādu domu vai ideju par spēcīgu un paliekošu iespējams padarīt tikai uzrakstot un padarot par fiziskas matērijas sastāvdaļu. Nodrukājot.

Pieaugot tiek meklēti dažādi avoti, no kā smelties sev tobrīd nepieciešamo, lai nostabilizētu savu psihi un domāšanu. Piemēram, zināšanu avots, emociju avots. Zināšanas visbiežāk tiek gūtas no grāmatām vai arī no cilvēkiem, kas daudz lasījuši un vēlas nodot gudrības tālāk. Lai arī mūsdienās lielākā daļa literatūras apkopota digitālā formātā, ir daudz cilvēku, kas joprojām uzskata, ka drukātas grāmatas nevar aizvietot. Tajās ir personīgais faktors: grāmatas aura, smarža. Iespējams, iepriekšējais lasītājs ir pasvītrojis kādu citātu vai palikusi kāda piezīme lapas malā. Sīkas, bet nozīmīgas detaļas, kas simbolizē starpniecību starp bijušo un esošo. Lasot internetā, tiek notrulināta katrā mītošā dzīvuma izjūta. Bieži vien tas tiek darīts mehāniski, aizmirsts pabarot savu cilvēcisko, pēc grāmatas kā personības iepazīšanas alkstošo šķautni. Emociju avots nenozīmē tikai jušanu līdzi grāmatu varoņu likteņiem, tas var palīdzēt izrauties no saspringtas un dažādām izjūtām pilnas ikdienas, tik pierastās daudzu nodarbju vienlaicīgas veikšanas jeb multitaskinga. Lasot cilvēks ir viens, aci pret aci ar grāmatu. Ja paralēli tiek domāts kas cits, lasīšanai nav jēgas, visu laiku cilvēka prāts ir pārsātināts ar informāciju un neatslābinās. Arī lasot viedierīcēs, uzmanība var viegli tikt novērsta, jo pierasts datoru vai planšetdatoru izmantot, piemēram, darba vajadzībām, līdz ar to koncentrēšanās spēja uz grāmatas lasīšanu samazinās. Tieši prāta nepārtrauktās noslogotības dēļ mazinās vēlme būt apzinātam, jo gribas visu paveikt uzreiz, taču vienlaikus nav iespējams dzīvot pagātnē, nākotnē un tagadnē. Kaut kad smadzenes sāk dot signālus, ka nevēlas dzīvot pēc šāda principa, var parādīties kādas mentālas problēmas. Kad cilvēks saprot prāta mehānisma trauslumu, tiek meklēts risinājums, kas palīdzētu nostabilizēt savu iekšējo pasauli, emocijas. No Austrumu zemēm tiek pārņemtas dažādas garīgās prakses, piemēram, meditēšana. Jebkurš veids, kā atslābināt smadzenes, nedomājot par sevi dziļi aizskarošām tēmām, atslēdzoties no realitātes, ir meditatīvs. Tāda ir arī grāmatu lasīšana. Ne jau digitālās ierīcēs. Tādu, kurām, ik pa laikam pāršķirot lapas, rodas skaņa. Grāmatai, tāpat kā cilvēkam, ir vajadzīgs pieskāriens, lai tās teksts gūtu dziļāku jēgu. Personiskāku vērtību, kurai ir pārmantojamība, kuru atceras.

Cilvēks piešķir grāmatai emocionālo vērtību. Lasītājs, klausītājs, rakstnieks –  trīsvienība. Tie veido drukātas grāmatas empīrisko seju un ķermeni. Lasītājs tiek veidots par domājošu un apzinātu personību. Katrā vecumposmā grāmatai ir atšķirīga nozīme, tās spēks ar katru nākamo lasītāju arvien pieaug. Ja nebūtu paliekošu vērtību, vērtību, ko viens cilvēks var nodot otram, tādējādi radot savstarpēju pieredzes, zināšanu un enerģijas plūsmas apmaiņu, kas tad būtu cilvēka loma sabiedrībā? Tikai personība var veidot otrā personību. Grāmata ir saistviela šajā mehānismā, jo domas spēks, to uzrakstot uz papīra, pārvēršas matērijā un eksistē tik ilgi, kamēr eksistē šis papīrs un cilvēki, kas to izlasa. Tā padara iespējamu divu atšķirīgu pasauļu satikšanos neatkarīgi, vai autora un lasītāja dzimšanas dienu starpā ir divsimt divi vai tikai divi gadi. Drukātā tekstā laiks pārvēršas par relatīvu lielumu un mājo neizmērojama cilvēcība.