Ieva Radzvilaviča: Pasaule bez drukātām grāmatām

Eseja skolēnu konkursam projekta “Bibliotēka” ietvaros. 

Autore Ieva Radzvilaviča, Ērgļu vidusskola, 10. klase

Eseja par grāmatām, rakstīta 2050. gada 1. janvārī. (Tēze : Grāmatas, kurām nav fiziskas formas, nevar uzrunāt cilvēkus tik ļoti kā drukātas grāmatas)

Grāmatu lasīšana visos laikos ir bijusi burvīgs, izklaidējošs, fascinējošs, izglītojošs un pat maģisks laika kavēklis. Nekas tam nevar līdzināties. Mēs lasām teikas, stāstus un pasakas, kas ir saglabājušies no senas pagātnes, kad citu laiku un gadsimtu bērni ir mudinājuši savus vectēvus tās stāstīt un stāstīt vēlā vakara stundā, kad, sēžot cieši vienam pie otra ap jautri sprēgājošajām liesmām kamīnā, svarīgās runas ir izrunātas, bet miegs vēl nenāk. Ja arī tas nāk, tad steigšus tiek aizdzīts, tikko atskan vārdi: „Reiz sensenos laikos…”. Ar šiem vārdiem sākas daudzas skaistas grāmatas. Kad mēs tās atveram, jūtamies kā tie bērni, kas daudzus gadus pirms mums, ar aizrautībā pavērtām mutēm, pirmoreiz klausījās sava vectēva stāstā, kuram to bija pastāstījis vecvecvectēvs, kuram savukārt to bija pastāstījis viņu vecvecvecvec… Un ir vienalga, vai mēs šo stāstu uzņemam, klausoties vectēvu vai turot rokās drukātu grāmatu, vai lasot to uz datora ekrāna. Katru reizi aizraujas elpa tajā brīdī, kad grāmatas varonim draud briesmas, kad visa pasaule ir apdraudēta, kad ļaunais kuru katru brīdi var uzveikt labo. Saturs nemainās no tā, kā mēs to uzņemam. Grāmata nav vairāk vai mazāk laba vai svarīga, vienalga kādā formātā mēs to lasām. Šo atziņu bija pauduši jaunie 21.gadsimta domātāji, un ar šiem vārdiem tie nomierināja cilvēkus, kas nebija pārliecināti, ka pilnīga pāreja no grāmatām drukātā formā uz elektronisko ir vislabākā ideja uz pasaules.

Pāreja no drukātām uz elektroniskām grāmatām nenotika uzreiz. Cilvēce jau 21. gadsimta sākumā sāka uzkrāt visu veidu informāciju internetā. Pirmie ‘’pazuda’’ drukātie žurnāli, laikraksti un mācību grāmatas, tad enciklopēdijas. Daudzi tā laika mākslinieki, mūziķi, rakstnieki un citi kreatīvās pasaules veidotāji jau sen bija sapratuši, ka internets, kas vieno dažādu tautību, reliģiju un sociālo stāvokļu cilvēkus vienviet, ir jauna un izdevīga platforma, uz kuras prezentēt savu darbu. Visi bija tik ļoti aizrāvušies ar šo konceptu, ka viss vajadzīgais, lai apmierinātu cilvēku vēlmes, atrodas virtuālajā realitātē. Viņuprāt, nekas nebija mainījies, bet viss tapis jauns. Šāda dzīves uztvere ir norma. Vismaz sabiedrībā, kurā es atrodos. Viss radīts dzīves vieglumam, komfortam un vienkāršībai. Viss radīts, lai palīdzētu mums sasniegt lieliskas lietas. Pat ja mēs piekūstam un vēlamies atpūsties, ir tik daudz izklaižu! Lai ieraudzītu dažādus senus stāstu varoņus un piedalītos viņu piedzīvojumos, vairs lieki nav jātērē dārgais laiks, klausoties vectēvu gari runājam, vai jāsēž stundām ilgi, lasot grāmatu. Visa garlaicīgā informācija un vārdi ir elektroniski apstrādāti, un mums ir piedāvāts tikai labākais no tā, ko mums var sniegt visu veidu grāmatas. Turklāt lasīšana tiek uzskatīta par vecmodīgu, to dara tikai nedaudzi fiziski un morāli novecojuši cilvēki. Tas ir neizprotami, kā viņiem pietiek pacietības sēdēt stundām ilgi mīkstā atzveltnes krēslā, sekojot līdzi katram vārdam, katram burtam. Man viņu žēl, jo šiem cilvēkiem vairs nav vietas informācijas laikmetā. Viņi būtu daudz laimīgāki, ja spētu atgriezties laikā, kur acis vienmēr nenogurdinātu zilā ekrāna gaisma, no kuras vairs nevar aizbēgt. Šos cilvēkus nepavadītu allaž nosodošie skatieni, jo atšķirības starp jauno paaudzi un veco, kas vēl atceras laikus, kad bibliotēkās bija arī grāmatas, ne tikai dažādu veidu tehnoloģijas, ir tik krasas, ka viņi viens otru nesaprot un arī nevēlas saprast.

Tomēr es nejūtu tās dusmas, ko juta mani vecāki un skolotāji, kad viņi runāja par tām dienām, kad, izejot ārā, jebkurā apdzīvotā vietā uz pasaules, ik uz stūra varēja redzēt kādu koku, un tām dienām pēc tam, kad cilvēks, nedomājot ne par mežiem, ne par dabas saglabāšanu, sāka tos izcirst un pārstrādāt papīrā, lai to aprakstītu un kaudzēs sakrautu glabātu un gaidītu, kad tas pārklājas aizmirstības putekļiem. Varbūt man vajadzēja būt neapmierinātai? Apkārtējie sāka uz mani dīvaini skatīties, jo neizrādīju dusmas un sašutumu pret cilvēkiem pagātnē, kas izšķērdīgi izmantoja dabas dotos resursus, kuri šodien ir tik reti un dārgi. Ar prātu sapratu, ka pēc mūsdienu standartiem domāju nepareizi, bet melot par savām jūtām nācās reti – tikai tad, kad redzēju vienīgo vēl saglabājušos Bībeles kopiju, kas kā pēdējā fiziskā grāmata bija iznākusi 2028. gadā. Cilvēkiem vienmēr ir patikuši tādi nobeigumi, kuros pēc visa piedzīvotā atgriežas tur, kur viss iesācies. Mums Bībele ir bijusi gan pirmā, gan arī pēdējā drukātā grāmata, kā skaists aplis, ar ko noslēgt Pirmselektroniskāsinformācijas grāmatu laikmetu. Redzēt šādu grāmatu ir vai nu liels gods, vai arī pilnīgi nevajadzīga nodarbe. Es šo slaveno Bībeli redzēju reti – patiesībā tikai divreiz dzīvē, jo Bībele atradās Latvijas Nacionālajā Pirmselektroniskāsinformācijas laikmeta muzejā.

Agrāk pat nebija ienācis prātā, ka varētu būt saglabājušās citas drukātās grāmatas. Šīs grāmatas mums nepastāvēja, jo mēs tās diendienā neredzējām. Mums nebija svarīga to esamība. Papīrs un tinte nav tikai trausli materiāli, par kādiem tos pieņemts uzskatīt. Tie sevī glabā rakstīto vārdu spēku, kas tiem ļauj dzīvot mūžību. Viedi cilvēki šīs grāmatas glabā sakrautas kaudzēs vai paslēptas zem putekļu pārklāja, ne ar mērķi no tām gūt kādu labumu, tās pārdodot vai atdodot muzejiem, bet kā atgādinājumu par laiku, kad viss bija daudz savādāk. Man palaimējies, ka mans vectēvs bija viens no šiem cilvēkiem. Kad mani pirmo reizi pārņēma neizskaidrojamas ilgas pēc lasīšanas – īstas lasīšanas tās patiesajā formā, viņš bija tas, kas parādīja man ceļu, pa kuru iet, un uzdāvināja man skaistu, bet apdzeltējušu grāmatu, kurai bija papīra lapas un vāki, un rakstītie vārdi glīti kārtojās viens aiz otra rindiņās.

Pirmajā reizē, kad paņēmu rokās man dāvāto grāmatu, jutu sirdī ielīstam agrāk nesajustu siltumu. Tas bija kā pievilcīgs noslēpums, ko atklājot, visa līdzšinējā pasaulīte sāktu trīcēt un drebēt, un tās citu cilvēku ieliktie pamati izirtu. Tas bija valdzinoši! Noslēpums, man vēl nezināms, bet, par kuru pat iedomājoties vien, nav iespējams noslēpt smaidu un nepazust ar to saistītajos sapņos un nākotnes iespējās. Sākumā man bija grūti, jo nebiju radusi lasīt tik daudz vārdu, kuru mērķis nav vienkārši un trāpīgi izskaidrot kādu mazāk populāru tematu.

Mana laika rakstnieki ir valodas nodevēji – viņu fantāzijas pasaule cieš to uzskatu dēļ, ko sev pieņēmusi Informācijas laikmeta pasaule. Tagad viņu darbiem jābūt pietiekami interesantiem, lai būtu vērts pūlēties izlasīt to rakstītos vārdus. Darbos informācijai jābūt tolerantai, jo cilvēki, kuri lasot jūtas tieši vai netieši aizskarti vai aizvainoti, caur internetu pauž savu viedokli visiem un dara kaunu rakstnieka talantam un godam. Šie nepārdomātie, nepamatotie un ātri izteiktie viedokļi ir toksiski un lipīgi. Cilvēki, kas nekad mūžā nav izlasījuši nevienu grāmatu, balstoties un šādām atsauksmēm, sabiedrībā jau var skaļi teikt un diskutēt par to, vai tā bijusi laba vai slikta, un spēj pārliecināt citus par savu uzskatu pareizību. E-grāmatās ir atrodamas tēzes un atziņas, kas, izrautas no konteksta, izraisa sašutumu lasītāju vidū. Tā zūd ticība jebkuras grāmatas galvenajai domai. Pēkšņi neviena grāmata vairs nav pietiekami laba un vērta to pūļu, ko sagādā tās lasīšana. Cilvēkiem daudz vieglāk sagremojamas šķiet filmas, seriāli un cita veida vizuālie mediji, jo tie piedāvā jau iepriekš rūpīgi apstrādātu materiālu, ko scenāriju rakstnieki veidojuši tā, lai katrs vārds izraisītu skatītājiem pareizās emocijas. Pēc visā tā, ko mēs esam gandrīz vai piedzīvojuši, jo redzam visu jau gatavu pasniegtu uz zelta paplātes, vairs nevaram iedziļināties grāmatā un tās tekstā, jo tas vairs nesniedz tik lielu baudu, krāšņu un pozitīvu emociju buķeti. Aktīvo lasītāju pulks arvien samazinās. Tajā brīdī, kad kļūst grūti mūs pārsteigt, iepriecināt un nobiedēt, visi uzrakstītie vārdi liekas tik ļoti garlaicīgi, tik ļoti bez sāls, bez nepieciešamā asuma, ka to lasīšana izraisa dziļu neapmierinātību.

Kad beidzu lasīt vectēva dāvātās grāmatas pirmo nodaļu, sajutu gandarījumu un lepnumu, jo es to spēju izdarīt. Manī joprojām bija kaut kas no tiem senajiem, dziļa haosa pildītajiem laikiem, kad nebija tehnoloģiju dāvātais drošības tīkls, kas noķertu, ja kaut kas noietu greizi, ja atmiņa un apkārtējie cilvēki pieviltu. Daudzi vārdi tur bija man sveši, to nozīme nezināma. Senā valoda ir bijusi tik bagāta… Nu tā ir teju izmirusi un aizmirsta, jo mūsu degradēti vienkāršajiem prātiem tā kļuva par sarežģītu. Kāda jēga rakstniekiem rakstīt šajā krāsainajā un izteiksmīgajā valodā, ja nav, kas viņu darbus lasa? Tomēr mani skumdināja vienaudžu vienaldzība. Viņus nesāpina tas, ka mūsu tautas valoda paliek pagātnē, ieslodzīta tajā pašā stikla krātiņā, kur, gadiem noputējusi, stāvēja pēdējā drukātā grāmata uz pasaules.

Man pieaugot, grāmatas, kas kādreiz tika rūpīgi un uzmanīgi šķirstītas, bet tagad stāvēja visu aizmirstas, nu kļuva par manām labākajām draudzenēm. Es iemācījos tās saprast un sadzirdēt. Tagad to vārdi mani mierināja, to smarža dziedēja apkārtējās pasaules vienaldzības ievainoto dvēseli. Mana iztēle ieguva spārnus un pacēlās pāri visam pasaulīgajam, palika tikai vārdi. Tad es ieraudzīju tukšumu, ko vārdu trūkums bija atstājis. Tas bija brīdis, kad apņēmos uz šīm jauniegūtajām debesīm uzrakstīt vārdus, lai tie cilvēki, kas bija zaudējuši spēju lidot, tos izlasītu, lai viņu problēmas un dzīves rūgtums pazustu kā rasa no pļavu puķēm agros vasaras rītos. Bet cilvēki vairs neskatās augšup, un man bija bail, ka vārdi, kuri man bija tik ļoti svarīgi, tiks nepamanīti un pazudīs uz visiem laikiem.

Kā gan lai es spēju izvēlēties: iespējas, ko sniedz tehnoloģijas, informācijas un izklaides dažādība, vai vēlme piedzīvot pacilātību, ko spēj nodrošināt tikai drukāta teksta lasīšana? Ja man – cilvēkam, kas ir sajutis drukātas grāmatas burvību,- ir grūti izvēlēties starp grāmatu lasīšanu un digitālās pasaules piedāvājumu, tad kādu cerību lai es dodu tiem, kas nāks pēc manis un arī sajutīs viegli sagremojamās informācijas laikmeta atstāto tukšumu, ko viņos jau kopš mazotnes iesējusi mūsdienu sabiedrība? Ko lai es viņiem atstāju, lai tie spētu piepildīt sevi un pasauli ar grāmatu dāvāto siltumu? Tikai vienu padomu un ceļamaizi, ko pati ieguvu, ilgu laiku maldoties tumsā un tērējot dārgo laiku, kas man uz šīs zemes atvēlēts. Nejauciet kopā lietas, kas nesaderas, kas neizceļ viena otras skaistumu un krāšņumu, bet padara visu pelēku un trulu! Kad krāsas, kas katra par sevi ir neatkārtojami skaistas un spēj izraisīt mūsos patiesas un šķīstas jūtas, sajauc kopā, tās zaudē savu unikalitāti un kļūst neglītas. Tāpat arī grāmatas un tehnoloģijas. Jaunu informāciju vieglāk atrast ar interneta palīdzību, bet grāmatas, kas dzimušas kāda rakstnieka sirdī, lai paliek uz papīra, jo tā ir vieglāk sevī uzņemt to vārdus.

Grāmatās uzrakstītais vārds ir kā dvēsele bez miesas. Ja dvēselei nav savas sirds – drukātas grāmatas-, kurā mājot un pār kuru valdīt, tā lidinās kaut kur starp debesīm un zemi. Neviens to nevar saredzēt vai sadzirdēt, vai sarunāties ar to, un tikai retais sajūt tās prombūtni. Rakstītais vārds nevar veikt to uzdevumu, kas tam uzticēts. Mēs aplaupījām drukātās grāmatas, izraujot to dvēseles no mājām un ieslogot tās starp nuļļu un vieninieku rindām. Tāpēc to vārdi izsīka. Nu dzirdams tikai nomācošs klusums… Mēs uzcēlām jaunas, skaistas un modernas ēkas un piepildījām tās ar visu, kas diezin vai būs vajadzīgs. Bet grāmatu plaukti kļuva tukši…Un ir grūti justies kā mājās to kailuma dēļ.

Atsakoties no drukātajām grāmatām, mēs pazaudējam to unikālo saikni starp sevi un kāda cita, sveša cilvēka, intīmākajām domām un jūtām, ko varēja sniegt grāmatas. Šimbrīžam grāmatu saturs vairs nav mums svarīgs. To valodas dažāduma bagātais vārdu krājums arvien sarūk un iznīkst, un grāmatās paustā doma tiek rupji pārprasta un nosodīta. Mēs palaižam garām vairākas izcilas un ģeniālas idejas labākai nākotnei, jo neprotam tās uzklausīt. Jūtam, ka pasaules progresa ātrums arvien samazinās, jo mums trūkst tās daļiņas radošuma, ar ko bija slaveni mūsu senči, kas savu iedvesmu smēla no citu cilvēku darbiem. Mana paaudze ir nogurusi no informācijas, kas ir viegli pieejama. Liekas, ka tai vairs nav nekādas nozīmes. Mēs ilgi vēl maldīsimies tumsā un aukstumā, līdz būsim gatavi no jauna iedegt uguni kamīnā; mierīgi sēdēt stundām ilgi, cīnoties ar miegu un uzmanīgi klausoties savu vectēvu stāstītajās teikās, stāstos un pasakās, lai kādu dienu atkal sajustu interesi par grāmatās drukāto vārdu. Vēlos, lai citi cilvēki, drukāto tekstu lasot, sajustu grāmatu dāvāto siltumu un mierinājumu!