Toms Truksnis: Pasaule bez iespiestām grāmatām

Eseja skolēnu konkursam projekta “Bibliotēka” ietvaros. 

Autors Toms Truksnis, Jelgavas Valsts ģimnāzija

Ironiski, ne? Eseja par aptaustāmu, iespiestu grāmatu nozīmi tiek rakstīta elektroniski. Manai aizsardzībai, tā ir ērtāk rakstīt; neciešu rakstīt ar roku, man vienmēr licies, ka tas ir labs veids, kā uztrenēt riebumu pret rakstīšanu jau agrā vecumā. Runājot par agru vecumu, es jau no bērna kājas esmu bijis labi pazīstams ar grāmatām, žurnāliem, reizēm pat avīzēm, kuras man vienmēr šķitušas tik milzīgas un neērti lasāmas. Pret labu grāmatu vai žurnālu man gan nekad nav bijušas pretenzijas. Žurnāli vienmēr man likušies kā nepacietīga cilvēka grāmata – viss tiek pasniegts ātrāk, uz sitiena, bez nekādas nozīmīgas laika investīcijas, galu galā – ja nepatīk raksts, vienkārši pāršķir lappusi. Laikam tāpēc es uzaugu ar žurnālu abonementiem…

Mana bērnība bija salīdzinoši piesātināta ar grāmatām. Lasīt iemācījos agri – laikam 3 gadu vecumā, kad mamma mācīja pusotru gadu vecākajai māsai lasīt. Ļoti agrā vecumā es gan lasīju vairāk nekā viņa, bet viņa ir mani noķērusi – un tagad jau ir dažus apļus priekšā. Pirmā grāmata, ko es atceros lasīdams, bija kāda bērnu ilustrētā enciklopēdija. Šī grāmatiņa gan bija niecīga izmēra, bet tā man nozīmēja ļoti daudz. Man bija liela vēlēšanās lasīt un pārlasīt nodaļas, es viņu pamatīgi nonēsāju; vēl atceros, ka mana mīļākā nodaļa bija par Saules sistēmu. Pēc lasīšanas es vienmēr devos mammai stāstīt par maniem lielajiem atklājumiem Šīs grāmatas ir ļoti svarīgas, jo tās spēj atstāt milzīgu iespaidu uz bērnu, tās spēj virzīt bērna ziņkāri un enerģiju pareizajos virzienos. 2018. gada bērniem manu Saules sistēmu aizvieto telefoni, kas ar košām krāsām ievelk bērnus savos tīklos un liek siekaloties dienu un nakti sprīža attālumā no displeja.

Viena no lietām, kas bērnībā šķita īpaša grāmatām, bija spēja tās paņemt līdzi jebkur – ceļojumā, izbraucienā, tepat, uz piemājas pļavu, vai vienkārši uz mīļāko krēslu dzīvoklī. Kad es vēl gāju bērnudārzā, vakara izpriecas aizņēma spēles ar draugiem – ķerenes, futbols, kariņi -, jebkas, ko vecākie bērni izvēlējās. Bet bija arī tādas dienas, kad pagalma puiši nebija mājās, nebija neviena, ar ko pavadīt laiku. Tādās dienās es devos laukā un ņēmu līdzi grāmatu. Man mīļa vieta bija piemājas kļava, kur varēja ērti iekārtoties. Bija zināms miers, jo mani neviens nekad netraucēja, un stundas pagāja pēc manas vēlēšanās. Katram bērnam vajadzīga tāda vietiņa, kur var justies netraucēts, kur var ierauties grāmatas burvībā. Tolaik es biju tā aizrāvies, ka mēģināju aplipināt arī savus draugus, jāsaka gan bez rezultātiem.

Diezin kāda būtu bijusi mana bērnība, ja es būtu piedzimis 10 gadus vēlāk? Manuprāt, manu kāri pēc grāmatām rosināja parasta, visiem saprotama garlaicība, kas spieda uz jebkādu darbību. Tolaik tiešām nebija lielas izvēles – ja neviena no maniem draugiem nebija mājās, tad es miru no garlaicības Šī garlaicība mani uzveda uz grāmatām. Vienmēr ir grūti sākt lasīt jaunu grāmatu, jo tā ir (pēc bērna prāta) milzīga laika investīcija, bet nebija izvēļu – mamma neļāva sēdēt pie datora ilgāk par stundu. Tā nu es ķēros pie grāmatām, tai skaitā manas mīļās enciklopēdijas.

Kas mudina bērnus lasīt mūsdienās? Noteikti ne tas pats, kas mani bērnībā. Mūsdienās bērniem garlaicība ir nepazīstams stāvoklis, izklaide vienmēr ir rokas stiepiena attālumā. Savā ziņā jau pastāv pasaule bez iespiestām grāmatām, tās ir kā cita, neizpētīta dimensija. Un kāpēc gan ķerties pie lapu šķirstīšanas? Kāpēc tērēt stundas lasot grāmatu, ja es varu spēlēt krāsainu videospēli, kas dažu minūšu laikā sniedz man nepieciešamo apmierinājumu? Agrāk bērni izlauzās no realitātes un devās uz citu pasauli, lasot grāmatu. Mūsdienās notiek tas pats, tikai kas ir šī cita pasaule?

Ne velti izklaižu industrija mūsdienās ir visātrāk augošais biznesa smagsvars. Cilvēkiem ir milzīga kaisle tikt izklaidētiem. Jaunieši it īpaši ir tik nogurdināti ar skolu, studijām, darbu un ārpuses spiedieniem, kā arī no sirds dziļumiem viņus nospiež savi mērķi un sapņi, ka viņi galu galā vienkārši vēlas būt priecīgi. Prieku viņi meklē ātrajās izklaidēs – internetā, videospēlēs, sociālajos tīklos. Mūsdienās ir svarīgāk būt īslaicīgi priecīgiem nekā laimīgiem un patiesi apmierinātiem ar savu dzīvi. Grāmatas, protams, neietilpst īslaicīgajos priekos, tās izzūd no apziņas. Tiek aizmirstas bērnībā šķirstītās lapas, sajūtas, ko sagādāja laba grāmata. To esmu izjutis pats uz savas ādas.

Ap pamatskolas vecumu es gandrīz pavisam atmetu grāmatu lasīšanu, jo tā es (ironiski) tērēju laiku. Bija diezgan ilga pauze līdz es nopietni pieķēros kādai grāmatai. Šajā laika posmā es iegrimu interneta pasaulē – videospēlēs un sociālajos medijos. Es zināmā mērā zaudēju saķeri ar īsto pasauli, ar saviem sapņiem un mērķiem. Es pie telefona un datora ekrāna nepavadīju tik daudz laika kā citi mani vienaudži, bet tā bija pavisam reāla atkarība. Bija dienas, kad datorspēles bija vienīgas, par ko varēju padomāt, manuprāt, šī sajūta ir zināma daudziem zēniem manā vecumā. Pēc manas pieredzes, sociālie mediji un interneta video (YouTube) ir daudz piesaistošāki, jo tie tev ceļo līdzi visur, kur ej. Katru stundu niez pirksti paskatīties, kas jauns interneta pasaulē noticies. Katru starpbrīdi ir vēlēšanās pārbaudīt, vai kāds nav uzrakstījis, kaut ko ielicis savā mediju lapā. Pastāv šī milzīgā kāre tikt izklaidētam, ka nekas cits nav svarīgs. Tā jaunieši pilnība pazaudē grāmatas.

Man par laimi, mana mamma man un māsai vienmēr ir spiedusi lasīt grāmatas. Ne tik ļoti sen, viņa man kārtējo reizi aizrādīja par to, ka es vairāk nelasu. Tā nu es devos pārbaudīt savu pārbāzto, noputējušo grāmatu plauktu, kurā nebiju ielūkojies ilgu laiku, un paņēmis rokās kādu vēl nelasītu grāmatu, laikam fantastiku, iesēdos ērtākajā krēslā un sāku lasīt. Mani apņēma nostalģija, bija tik patīkama sajūta lasīt anotāciju, pāršķirt pirmās lappuses, vienkārši izjust grāmatas smagumu rokās. Papīram bija vecā, ierastā smarža, kas mēdz piemist daiļliteratūras grāmatām. Caur grāmatai es izrāvos pusotrā dienā, piemetās pazīstamā sajūta, kas atnāk, kad pabeidz kādu labu grāmatu vai filmu. Tu tiec izrauts no šīs alternatīvās pasaules un atgriezies uz zemes. Tikai viens galamērķis tagad – grāmatu plaukts.

Šobrīd gan es mēģinu atgriezties pie grāmatu lasīšanas un mest mieru telefonam, bet ir grūti, jo vienmēr pastāv sajūta, ka mūsu pasaules spriedzē zūd laiks. Skola un treniņi aizņem lielu daļu manas dienas, grāmatām ir jācenšas izbrīvēt sava laika kabatiņa. Reizēm ņemu tās līdzi uz skolu, lai starpbrīžos būtu atruna, kāpēc nesēdēt telefonā. Starpbrīži īstenībā ir perfekti telefoniem un sociālajiem medijiem – nav vēlēšanās mācīties, ir pārāk maz laika, lai uzsāktu reālu sarunu ar kādu no vienaudžiem (kuri tāpat jau ir iegrimuši telefonā), vienīgā reālā izvēle ir blenzt ekrānā visu starpbrīža garumu. Un, ja skolotāja tevi nevar motivēt mācīties, tad vienmēr ir telefons kabatā.

Reti, kad jūtos motivēts rakstīt. Vai nu šodien planētas ir sakārtojušās īpašā secībā, vai šī tēma man ir tuva sirdij. Vēl nezinu, kas ir ticamāk. Redzēju 2000 vārdu limitu un mazliet sašutu, nezināju, cik daudz būtu jāraksta. Nolēmu vienkārši pateikt, kas “uz sirds”. Pirms piesēdos rakstīt eseju, prātoju, kā tad šī nereālā pasaule varētu izskatīties. Godīgi sakot, lai vizualizētu šādu pasauli, nevajag lielu iztēli. Es pacēlu acis no sava telefona ekrāna un palūkojos apkārt, lai redzētu daļu no tā, kāda pasaule izskatītos bez iespiestām grāmatām un cilvēkiem, kas tās lasītu.