Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktors Andris Vilks par literatūru

Pēc tam, kad bijām uzaicinājuši projektā “Bibliotēka” iesaistīties Latvijas Nacionālās bibliotēkas direktoru Andri Vilku, mēs saņēmām no viņa ne tikai piekrišanu veidot video stāstu ar viņa piedalīšanos, bet arī vēstuli, kurā viņš atbildēja uz mūsu galvenajiem jautājumiem: kāda ir literatūras un grāmatu nozīme viņa dzīvē, un kā veidojušās viņa attiecības ar literatūras pasauli?

Andris Vilks raksta

“Saprotamu iemeslu dēļ man grāmata, literatūra, t.sk. daiļliteratūra ir gan darbs, gan vaļasprieks. Es iemācījos lasīt kādu 5 gadu vecumā. Kā es dzirdu, šodien tas vairs nav nekas sevišķs. Toreiz es biju pirmais savā bērnudārza grupiņā. Lasīju citiem priekšā. Vēlāk lasīju daudz. “Pieaugušo” romānus sāku lasīt no kādas sestās klases. Vidusskolā pilnīgi “saslimu” ar latviešu dzeju. Par manu kulta dzejnieku kļuva Aleksandrs Čaks, kura kopotie raksti bija tikko izdoti. Es lasīju visu, ko bija sarakstījuši Ojārs Vācietis, Imants Ziedonis, Māris Čaklais, kā arī Vizma Belševica, Knuts Skujenieks, kuriem tik tikko atļāva publicēties. Ļoti patika arī tolaik jaunie – Uldis Bērziņš, Leons Briedis, Māra Zālīte. Mazliet vēlāk priecājos par savu personiski pazīstamo laikabiedru Egīla Zirņa, Māra Melngalva, Pētera Brūvera, Klāva Elsberga sacerējumiem. Man laimējās kaut kur pagrīdē tikt pie trimdas dzejnieka Olafa Stumbra krājuma “Vāveres stunda” mašīnraksta versijā. Paldies Dievam, ka pašam pietika prāta savus vārgos sacerējumus nolikvidēt.

Paradoksāli, bet daiļliteratūras lasīšana neizšķīra manu profesionālo izvēli. Es ļoti daudz lasīju arī par ģeogrāfiju, vēsturi, mākslu, biogrāfijas utt. Varbūt šis kopums ietekmēja to, ka aizgāju studēt bibliotēkzinības. Tur atnāca otra “mīlestība”, ja var tā teikt, uz mūžu – grāmatniecības vēsture. Biju noskaņojies uz profesionālu pētniecību, un ikdienas darbs Latvijas Valsts bibliotēkas Reto grāmatu un rokrakstu nodaļā bija tam nepieciešamā pasaule.

Liktenis izrīkojās mazliet citādi. Kļūstot 1989.gadā par nu jau Nacionālās bibliotēkas direktoru, es paliku grāmatu un lasīšanas vidē, bet sistemātiski pētījumi gan bija jānoliek malā. Šad un tad ir izdevies nolasīt kādu referātu vai kaut ko nopublicēt. Priecājos, ka kā projektu virzītājs, esmu varējis piedalīties dažādu publikāciju veidošanā. Droši vien pats apjomīgākais pasākums bija “Terra Mariana” faksimila izdevums, kuru atbalstīja arī Baltic International Bank (Valērija Belokoņa kungs).

Atklāti sakot, man nav vienkārši dot padomu par to, kādām grāmatām ir jābūt mājas bibliotēkās. Latvijā ir fantastiskas grāmatu krāšanas tradīcijas. Tās jau bija klosteros, bet Reformācijas laikā kļuva par pamatu vienai no vecākajām publiskajām bibliotēkām Eiropā. Vēlāk bibliotēkas bija ģimnāzijām un skolām, baznīcām un klosteriem. Tajā pašā laikā veidojās “mājas bibliotēkas”. Tādas bija Kurzemes hercogiem, muižniecībai Kurzemē, Vidzemē un Latgalē. Jau 18.gadsimtā mājas bibliotēkas rodas arī latviešiem – Jānim Šteinhaueram Rīgā un virknei apgaismotu latviešu zemnieku. 20.gadsimtā gandrīz katrā mājā, vai tas būtu dzīvoklis pilsētā, vai lauku sēta, uzkrājās grāmatas.

Diemžēl traģiski notikumi visos gadsimtos lēma pazušanai vai iznīcībai daudzas no bibliotēkām Latvijā. Mūsdienās pirmo reizi mēs saskaramies ar fenomenu, ka cilvēki vairs negrib krāt grāmatas. To nosaka tas, ka daudz vieglāk ir pieejamas bibliotēkas, cilvēki ir kļuvuši daudz mobilāki (maina dzīves vietas, nedzīvo vairāku paaudžu saimēs utt.) un protams, pāri visam jaunā komunikāciju vide, digitālais saturs.

Tomēr aizvien tiek izdotas saturiski un vizuāli labas grāmatas, e-grāmatu, vismaz pašreizējā formātā “bums” ir beidzies. Es ļoti atbalstu mazliet iracionālo latviešu pieķeršanos iespiestām grāmatām (cietajos vākos), tāpēc iesaku ikvienam pārdomāt savas attiecības ar vecvecāku, vecāku un pašu saglabātajām kolekcijām. Pilnīgi pieļauju, ka vienkārši daudz grāmatas nav mūsu laikam atbilstošs mērķis. Taču ticu, ka ir iespējams izveidot tādu kodolu, kas vienlaikus ir dzimtas garīgā mantojuma simbols, bet vienlaikus ir noderīgs dzīves praktiskajās jomās, kur mēs ikviens darbojamies (t.s. profesionālā literatūra). Vienmēr būs kādas publikācijas izziņai (aizvien daudz kā nav internetā) un vismaz katra gaumei atbilstošas daiļliteratūras grāmatas, tādas, pie kurām mēs laiku pa laikam labprāt atgriežamies vai to lasīšanu novēlam arī mūsu pēctečiem. Manuprāt, pieaugs tādu grāmatu īpatsvars, kuras ir radītas ar estētisku nolūku, kuru saturs un forma veido viengabalainu, taustāmu artefaktu.

Kā redziet, es nevaru nosaukt autorus un viņu darbus, bet varu izteikt apsvērumus pēc kādiem principiem vadīties. Man pašam ir mīļas grāmatas no mūsu priekštečiem, dāvinātās grāmatas, literatūra, kuru ikdienā izmantoju. Arī tās par kurām saku, “cerams”, ka vēl izdosies palasīt.

Godīgi sakot, biju pārsteigts, kad ieguvu pilnīgu priekšstatu par grāmatu kopumu, kuru izdošanai ir sniegusi atbalstu Baltic International Bank. Tas ir ļoti daudz! Taču vēl lielāku iespaidu atstāj kvalitāte. Visi darbi ir izcili, kā saturs, tā ietērps. Tās ir grāmatas, kuras rotā mūsu gadsimta grāmatniecību. Ar trijiem brīnišķīgiem izņēmumiem (“Uliss”!) tā ir oriģinālliteratūra, pārsvarā pirmizdevumi. Ļoti jauki, ka pēc daudziem gadiem ir nozīmīgu sacerējumu tulkojumi ukraiņu valodā. Paldies par diviem fundamentāliem mūsu Prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas apcerējumiem un ar likteņa zīmēm apzīmogoto “Es nemiršu” (Ilmārs Blumbergs).

Es biju samērā skeptisks par projektu “Mēs. Latvija, XX gadsimts”. Neticēju, ka var kaut kas labs sanākt “uz pasūtījumu”. Bez tam, it kā mehāniski pārdalot autoru starpā laika sprīžus. Citās radošajās sfērās, ar izņēmumiem, nebija pārliecinošu veiksmju. Un te – izcila sērija, izcili romāni! Populārākā lasāmviela bibliotēkās, ekranizācijas un dramatizējumi teātros. Triumfs, ko Londonas grāmatu gadatirgū piedzīvoja Noras Ikstenas “Mātes piens”! Arī citi sērijas izdevumi ir ceļā uz tulkošanu un izdošanu ārvalstīs.

Visbeidzot vēlos vēlreiz pateikties par ārkārtīgi nozīmīgo atbalstu “Terra Mariana”. Visi “lielie” eksemplāri ir nonākuši pēc adresāta Latvijā un ārvalstīs. “Mazie”, kas nemaz nav mazi, sekmīgi izplatīti katoļu draudzēs, mācību iestādēs, bibliotēkās (ieskaitot daudzas ārvalstīs) un muzejos. Īpaši tika apdāvinātas krātuves Igaunijā, jo albuma saturs aptver visu Livoniju. Ikdienā interesi par izdevumu izrāda Latvijas Nacionālās bibliotēkas viesi no Latvijas un ārvalstīm.

Tāpat sirsnīgi pateicos par to, ka Baltic International Bank parūpējās par LNB Atbalsta biedrības iniciatīvu – ļoti glīto, bet sarežģīto Viļa Indes triloģiju “Glass Mountain” (“Stikla kalns”) ar Raiņa “Zelta zirga” oriģinālu tulkojumu angļu valodā. Baltic International Bank ir sagādājusi pamatīgu dāvanu Latvijas rakstniecībai un Valsts simtgadei, bet pats galvenais – mūsu sabiedrībai.”